STĀSTI

—   Lieliski, — es piekritu. — Jo uzrakstīt rakstu … jūs zināt? He-he-he!…

—   He-he-he!… — viņš, zobus spīdinādams, atkār­toja un nozuda.

Es raudzījos uz balto papīra lapu bez mazākās no­jausmas, ko rakstīšu, un tomēr nejutu nekāda domu spraiguma. Man vēl arvien .bija jautrs un mierīgs prāts. Padomājis par saviem senākajiem rakstiem, es konstatēju, ka tie ir ļoti smagi, nepārdomāti un sa­mudžināti — nez kādas senatnīgas hartas, kuru drū­majā fonā parādījās un nozuda blāvi burti. Dvēsele prasīja minimālu piepūli. Palūkojies pa logu, es ierau­dzīju sniegu un tūlīt pat uzrakstīju:

Sniegs

G. Marka raksts

Rakstīšanas laikā, kas ilga kādas desmit minūtes, es reizreizēm palūkojos pa logu, un man iznāca seko­jošais:

Ārā aiz loga redzams balts sniegs. Aiz tā stiepjas dzeltenas, pelēkas un brūnas mājas. Pa sniegu aiz­gāja kāda dāma, jauna un skaisti ģērbusies, sniega baltumā atstādama mazas pēdas, kas jo bieži cita pie citas stiepās taisnā līnijā. Kādu bridi uz sniega nebija neviena. Tad aizskrēja suns, ošņādams dāmas iemītās pēdas, un tām līdztekus atstāja savas, ļoti maziņas suņa pēdas. Suns nozuda. Pēc tam parādījās vīrietis ar kažokādas cepuri galvā; viņš gāja lieliem soļiem pa suņa un dāmas pēdām un ar savām lielajām galo­šām sajauca tās vienā takā. Uz sniega, taku šķērsojot, guļ zilas ēnas trīsstūris.

G. Marks

Pilnīgā apmierinājumā es atgāžos atzveltnī un pa­zvanīju.

Redaktors, strauji ienācis, ar acīm ieurbās lapiņā.

—   Tas ir viss, — es teicu. — «Sniegs». Vai tāds gabaliņš jūs apmierina?

—   Ļoti oriģināli, — lasīdams uzrakstīto, viņš no­spiestā balsī teica. — Te ir kaut kas.

—   Lieliski! — es teicu. — Tad samaksājiet man tik un tik.

Klusēdams, manī neskatīdamies, viņš pasniedza man naudu, bet es, to iebāzis kabatā, piecēlos.

—   Man gribētos, — redaktors klusi iesāka, raudzī­damies uz mani ar tālu, neizdibināmu, aiz brillēm slēptu skatienu, —dabūt no jums rakstu par politisku vai militāru tēmu. Mūsu darbiniekiem nav talanta. Tirāža krīt.

—   Skaidrs, ka krīt, — es pieklājīgi atzinu. — Dar­biniekiem nav talanta. Bet kam jums militārs vai po­litisks raksts?

—   Ļoti vajadzīgs, — viņš žēli novilka caur zobiem.

—   Bet es nevaru! — Es atcerējos, ko nozīmē «poli­tisks» raksts, bet pēkšņi uznāca šausmīgs slinkums runāt un domāt un neatvairāma vēlēšanās iet prom. — Ardievu, — es teicu, — ardievu! Visu labu!

Es izgāju, atpakaļ neatskatījies, gandrīz tai pašā mirklī aizmirsis gan redakciju, gan «Sniegu». Man loti gribējās ēst. Bez kavēšanās es sēdos ormanī, pa­teicu adresi un braucu mājās, atcerēdamies šo un to no senāk baudītiem ēdieniem. It īpaši garšīgi man šķ-i-ta gajas plācenīši ar dārzeņu pildījumu. Biju aiz­mirsis to nosaukumu. Pa to laiku ekipāža bija pieripo­jusi pie durvīm, es pieklauvēju, un man atvēra nevis kalpone, bet Vizija. Viņa, līksmi smaidīdama, nervozi sacīja:

—   Kur tu biji pagaisis, klaidonīt? Nāc nu ieturēt maltīti. Vai esi ļoti noguris?

—  Vai nu ne, — es teicu, vērīgi viņā raudzīdamies. Es viņu nenoskūpstīju, kā to biju paradis darīt. Kaut kas viņā mani mulsināja un darīja viņu, ja nu ne svešu, tad nesaprotamu, — neizsakāma sajūta, ko var salīdzināt tikai ar obligātu un grūti risināmu uzdevumu.

Es vairs neredzēju viņas dvēseli, — uz ilgu laiku tās priekšā bija it kā tērauda durvis aizvērušās, aiz kurām nu glabājas brīnišķīgi dārgumi, un ar šo reto likteņa rotaļu man bija liegta neizskaidrojamā garīgā saskare, kas kādreiz bija jaušama pat klusējot. Kaut kas no pagātnes tomēr pūlējās izlīdzināt spārnus ma­nās satriektajās smadzenēs, bet gandrīz tai pašā mir­klī apdzisa. Tāda sīka disonanse nespēja satricināt manu svētlaimību; to varētu salīdzināt ar mušu, kas uzmetusies uz smieklos trīcoša cilvēka pieres.

Man tikai bija skaidrs, ka uz Viziju patīkami skatī­ties, bet viņas lielās draudzīgās acis raugās pētījoši. Es novilku mēteli. Mēs apsēdāmies pie galda, un es klupu klāt ēdienam, bet tad pēkšņi atcerējos gaļas plācenīšus.

—   Vizij, kā sauc tos gaļas plācenīšus ar pildījumu?

—  «Kalešiņas». Tās tūdaļ pasniegs. Zinu, ka tev tās garšo.

Aiz labsajūtas es sirsnīgi un skaļi iesmējos, — tik spēcīgi uz mani iedarbojās negaidīts prieks, šī mirkļa nopietnais iprieks.

Pēkšņi Vizijas acīs saskrēja asaras, — bez elsām, bez straujām kustībām viņa aizklāja seju ar salvjeti un, muguru man pagriezusi, piegāja pie loga.

Es par to ļoti nobrīnījos. Neko nesaprazdams un neko citu nejuzdams kā vien nepatiku par pārtrauk­tām pusdienām, es vaicāju:

—   Vizij, kādēļ tā?

Iespējams, ka manas balss tonis viņu maldināja. Viņa aši pienāca man klāt, pārstāja raudāt, bet, trīcē­dama kā nosalusi, piestūma krēslu līdzās manējam un saudzīgi, bet cieši mani apskāva, piekļaudama savu vaigu pie mana vaiga. Tagad es vairs nevarēju ēst zupu, jo nevarēju ne pakustēties. Pacietīgi un nikni es klausījos Vizijas ātrajā runā: