STĀSTI

Mani sekundanti runāja tikai par divkauju. Sērīgais tonis viņu balsis, kas tomēr neslēpa skatītāja ziņkāres alkatību, bija tik pretīgs, ka es klusēju un ļāvu viņiem apspriesties. Protams, es nebiju mierīgs. Vesela domu gāzma mani māca un apdullināja, radīdama skumjas. Kontrasts starp slepkavību un zilajām debesīm vērta mani par nepārvaramu barjeru starp šiem diviem kras­tiem, kur visi principi, tēli, satraukums un nojausma traucās kā haotisks ūdenskritums, kas nepazīst ne­kādus šķēršļus. Veltīgi es iznīcināju dažādos redzes punktus, no viena bojā ejas izauga desmitiem jaunu, un es biju bezspēcīgs, kā vienmēr, apturēt to cīņu, kā vienmēr, nevarēju novirzīt apziņu uz kādu vienkāršu lielumu; .pret savu gribu es domāju par tūk­stošiem parādību, kas devušas cilvēcei vārdus: «Slep­kavība» un «Debesis». Manā nelaimīgajā galvā patiesi noturēja sēdi bezveida rēgu parlaments, kas mocīja sirdi ar spriedumu kaismīgu straujumu. Ievilcis elpu tik dziļi, ka sānos ieskrēja dūrējs, es vaicāju sev: «Vai tev nāve ir pretīga? Tu esi ļoti, ļoti noguris…,» bet es nejutu sašutuma.

Un tad mēs piebraucām pie plašas noras un gājām katrs uz savu vietu, ko bija izvēlējušies sekundanti. Ar zināmu gandarījumu es pacēlu acu augstumā dārgo, smago Guktasa pistoli, paredzēdams, ka viņa paša lode var trāpīt sava īpašnieka pieri, un tēmēju droši, nevēlēdamies tēlot jēriņu. «Viens, divi, trīs!» — kliedza mans sekundants, kaklu izstiepis. Es izšāvu, tai pašā mirklī Guktasa rokā pazibēja pretšāviens, uz manām acīm uzkrita tumsas jums, un es uz ilgu laiku pazudu. Vēlāk man stāstīja, ka Guktass nomiris no brūces krūtīs, lai gan es viņam tēmēju galvā. No tā es spriežu, ka svešs ierocis vienmēr ir rūpīgi un vis­pusīgi jāpiešauj. Un tā, es uz laiku zaudēju apziņu.

II

Kad nācu pie samaņas, bija nakts. Petrolejas lam­pas mazās uguntiņas pustumsā (Vizijai nepatika elek­triskā gaisma) es ieraudzīju krēslu pie gultas, bet uz krēsla aizsnaudušos, pusizģērbušos sievieti; viņas seja man šķita pazīstama, un, ievaidēdamies no stip­rām galvassāpēm, es atbalstījos uz elkoņa, lai labāk saskatītu to, kurā ar zināmu piepūli pazinu Viziju. Viņa bija pārvērtusies. Es to konstatēju kā faktu, pa­gaidām bez kādām pārdomām par pārvērtības cēlo­ņiem, un sāku vērīgi aplūkot aizmigušās seju. Es pie­cēlos, grīļodamies un turēdamies pie mēbelēm, klusī­tiņām pagriezu lielāku uguni un apsēdos Vizijai pretī, pārlaizdams skatienu viņas novājējušās, koncentrētās sejas smalkajiem vaibstiem. Mani joprojām interesēja, pats par sevi, tas, kam vispirms bija pievērsusies mana uzmanība.

Pats par sevi — tātad es domāju par niekiem, par ārējo, un tik cieši, ka domas tālāk nevirzījās. Vi- zijas sejā bija pastiprinājusies dzīves ēna, lūpu kak­tiņos ievilkusies rūgta noguruma rieva, bet lūpas zau­dējušas maigo sārtumu, un roka, kas dusēja uz ceļ­gala, kļuvusi bērnišķi tieva. Ar zālēm nokrautais gal­diņš man vēstīja, ka esmu bijis smagi un varbūt ilgi slims. «Jā, ilgi,» apliecināja sniegs, kas balsnīja caur rūts melnumu naksnīgās ielas klusumā. Galvai bija neparasti silti, es pieskāros apsējam un, sasprindzinā­dams ietrīsējušos atmiņu, atcerējos divkauju.

— Jauki! — es teicu ar zināmu pilnīgi neizskaidro­jamu apmierinājumu šinī sakarībā un uzsitu knipi ar vārgajiem pirkstiem. Vizija mani ir atveseļojusi, es redzēju to pēc viņas izmocītās sejas un it īpaši pēc modinātāja rādītāja, kas bija uzgriezts uz trijiem. Mo­

dinātāju — to laimes bendi — ne es, ne Vizija nekad nepirkām, un šis likuma pārkāpums par daudz ko lie­cināja. Nekustīgais rādītājs uz trijiem, protams, nozī­mēja nakts stundu. Skaidrs, ka Vizijai, ko zvans naktī uzcēla, bija man kaut kas jāgatavo, bet tas mani nenoskaņoja uz pateicību, tieši otrādi: es saraucu pieri, ka Vizija uzdrošinājusies traucēt manu per­sonu — slimu, sašautu, nožēlojamu. Es pašūpoju galvu.

Nepagāja necik ilgs laiciņš, kamēr es, ļaudamies dīvainai domu novirzei, prātoju par pravieša Elijas spējām izsaukt pērkonu, kad ļoti īsa, maiga ietinkšķē- šanās acumirklī uzmodināja Viziju. Viņa izberzēja acis, pietrūkās kājās un traucās pie manis ar tādām bailēm sejā kā no tumšas istabas izskrējis izbiedēts bērns, un viņas liegās rokas apvijās ap manu kaklu. Es teicu: «Vizij, tu redzi, ka es esmu vesels,» un viņa izslējās, līksmi iekliegdamās, apjukdama, pati nezinā­dama, ko dara; un nu jau vairs nevis bailes, bet lielas, karstas asaras mirdzēja viņas brūnajās acīs. Pirmo reizi visā slimības laikā viņa dzirdēja no manis apzi­nīgi teiktus vārdus.

— Mīļais Gal, liecies guļus, — viņa lūdza, gurdi, bet ļoti uzstājīgi virzīdama mani uz gultu. — Tagad es redzu, ka tu esi glābts, bet vēl jāguļ līdz rītam, kamēr atnāks ārsts. Viņš pateiks …