STĀSTI

Beidzot biju noguris. Es ļoti vēlējos kļūt muļķāks, pārvērsties par neizdarīgu stulbeni, viegli sasmīdi­nāmu subjektu ar garlaicīgām un nabadzīgām domām, ar dzīvniecisku prieku un tieksmēm.

Iedams garām vājprātīgo namam, es arvien ilgi lū­kojos tā logos, kas, noziesti ar krītu, lieku reizi atgā­dināja aiz šausminošajām restēm mītošo cilvēku prāta aptumsumu. «Iespējams, ka ir labi zaudēt saprātu,» es sacīju sev, cenzdamies iedomāties saslimušā gara no­slēpumaino stāvokli, par ko liecināja svētlaimīgi idio­tiskais smaids un viltīgā acu piemiegšana. Lāgiem es uzmācīgi slaistījos vulgāru cilvēku sabiedrībā, gribē­dams aizrauties ar vecpuišu anekdošu un pašapmieri­nātu rupjību noskaņām, taču tas mani neglāba, jo pēc neilga laika ar šausmām redzēju, ka ari banālais ir piejūgts velnišķajam domāšanas ritenim.

Bet tas vēl nekas. Kurš tikai reizi būs domās paka­vējies pie neskaidrā, histēriski asā nemiera izcelšanās un kurš, neapstājoties fizioloģisko doktrīnu kārdino­šās ostās, būs meklējis tā cēloni realitātes hipertro- fijā un 1ās elektrizējošo pieskārienu daudzveidībā, — tas, protams, acis nepamirkšķinājis, dos attaisnojošu verdiktu nevainīgai sliktai gremošanai un atzīs, ka bez jūtām, kas uztver pasauli, tā sakot, savstarpēju rokasspiedienu veidā ar to un tās abstrakcijām, eksistē iespaidi no attāluma — dvēseles aparāta īpaša uz­tvere, kas laikmeta apstākļos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Kāds saslimis, bet jūs to nemaz nezināt, taču jūs it kā vilktin velk pie viņa aiziet. Notiek arī otrādi, — kāds pārdzīvo lielu prieku, un jūs, kaut gan līdz tam esat bijis nelabojami drūms, pēkšņi kļūstat neizprotami jautrs, atbilstoši minētā «kāda» noskaņo­jumam. Tādas sakritības visvairāk gadās starp tu­viem cilvēkiem vai ari tādiem, kuri viens par otru daudz domā. Šos piemērus es minu tādēļ, ka tie ir ele­mentāri vienkārši, gandrīz ikvienam zināmi no savas pieredzes un tādēļ ir neapšaubāmi, bet neapšaubāmais ir pārliecinošs. Protams, minēto sakritību pārbaudā- mība nevar attiekties uz cilvēci visumā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka mēs esam labi izolēti; ja iespaidi no at­tāluma konstatēti vispār, atstatumu lielums kā tāds atkrīt pēc jautājuma būtības; citiem vārdiem sakot, tādā parādību kārtībā, kur darbojas (būtu laiks atzīt) m a z i z p ē t ī t i cēloņi, attālums zūd.

Un es secinu, ka mēs ik mirkli esam pakļauti apslēp­tam psihiskam spiedienam, ko izdara miljardiem dzīvu apziņu, tāpat kā bite stropā dzird spieta dūkoņu, bet tas ir ārpus liecinieku liecībām, un es, piemēram, ne­varēju pavaicāt Tonkinas iedzīvotājiem, — vai man nav jāpaieicas viņu reliģiskajiem svētkiem un jauka­jam laikam par vienu vienīgu spilgta satraukuma mi­nūti, kas nebija līdzīga pārējām, bet citurienes nianšu pilna? Noteikt tādu atkarību būtu vislielākais triumfs mūsu laikos, kad, kā jau teicu un arvien vēl domāju, mūsu nervu aparāta izsmalcinātība robežojas ar domu lasīšanu.

Manam pagurumam, kas bija radies no pārmērīgas nervozitātes un dzīves apnicīgās satraukuma pilnās komplicētības, varēja līdzēt, kā es cerēju, dzija vien­tulība, un es kāpu kuģī, kurš devās uz Heramu. Hera- mas apkaime ir mežonīga, bet tai trūkst diženuma. Grandiozais dabā un cilvēkos pa spēkam tikai stip­riem gariem, bet es, noguris cilvēks, meklēju idillisku mežonību.

Simtjūdžu Gošas ezeru mēs pārbraucām Lilianas zelta rudens sākumā, kad vēji spirgti un skumīgi, bet tālumā garām slīdošo salu sarkanās lapotnes deg kā koši sārti. Man līdzi bija Vizija, meitene ar dīvainu, brīnišķīgu dabu. Es ar viņu sastapos Kasētā, viņas dzimtenē, sēru dienā. Viņa mani pazina labāk nekā es viņu, kaut gan es domāju par viņas sirdi vairāk nekā par visu citu pasaulē, un iepazīdams tomēr paliku ne­ziņā. Nedomāju, ka tas notika iztēles trūkuma vai muļ­ķības dēļ, bet man šķita, ka viņas daiļumam piemita tāda spēka un maiguma harmonija, ka tā iznīcināja manu izpratnes spēku. Es nenosaukšu savas jūtas pret viņu jau nolietotajā šaurajā vārdā — mīlestība, nē; līksma, alkaina uzmanība — tas būs īstais vārds tai gaismai, ko Vizija bija iededzinājusi. Šī gaisma sar­kanajā apziņas ellē zaigoja kā dimants, kas nokritis liesmās sprēgājošā katla kurtuvē; tās mirdzums bija tik maigs un spožs, ka es, ja būtu brīvs no pasaules, vēlētos nemirstību.

Vēlu vakarā, kad es sēdēju uz klāja, pie manis pie­nāca cilvēks ar trīskāršu zodu, melniem, uz zemās pie­res uzsukātiem matiem, svalbani, rupji ģērbies, tomēr ar pretenzijām uz švītību, ko pauda milzīgā sarkanā kaklasaite, un jautāja, vai es neesot Galiens Marks. Viņa balss skanēja spalgi un aizdomīgi. Teicu: «Jā.»

—   Bet es esmu Guktass! — viņš skaļi sacīja, izslie- damies un nolaizdams rokas gar sāniem.

Es redzēju, ka šis cilvēks meklē ķīviņu, un zināju, kādēļ. «Meteora» pēdējā numurā bija nodrukāts mans raksts, kas atmaskoja Rudens Mēneša partijas dar­bību. Guktass bija šīs partijas dvēsele, tās nepatīka­mais smārds. Viņam tad arī šai rakstā bija krietni ķēris.