STĀSTI

Diplē piecēlās, strauji atvēzēja lociņu, un hipnoti­zētāja sirds mirklīgā asiņu uzplūdā sāka nedabiski dauzīties. Jau no pirmajām skaņām, kādās ietrīsējās Diplē vijoles stīgas, Rumiers saprata, ka tālāk klau­sīties nedrīkst. Sīs skaņas apžilbināja un grūda bezdibenī. Neviens tās nevarētu atstāstīt. Ru­miers tikai juta, ka visa viņa dzīve, tāda, kāda tā bi­jusi līdz šim, ir viņam pilnīgi nevajadzīga, apnicīga un nederīga un ka cilvēks tādas mūzikas ietekmē — lai viņš būtu kas būdams — ar tikpat traku aizrautību izdarīs kā vislielāko neģēlību, tā cildenāko upuri. Viņu pārņēma bezcerīgas bailes; saņēmis visus — tai situā­cijā gandrīz pārcilvēciskos — spēkus, Rumiers izrāva vijoli no Diplē rokām ar tādu sajūtu, it kā dievībai būtu iespļāvis acīs, un, līdz ar to pārtraucis iznīcinošo burvību, kliedza:

—   Diplē! Jūs neko neesat dzirdējis un neko neesat spēlējis. Jūs esat pilnīgi aizmirsis visu, kas notika jūsu sapnī. Apsēdieties un atmostieties!

Diplē apsēdās un miegaini atvēra acis. Atmošanās izraisīja viņā neizmērojamu skumju izjūtu; viņš tikai atcerējās, kādēļ bija atnācis pie Rumiera, un, pilnīgi to apjautis, uzdeva atbilstošu jautājumu.

—   To jau varēja gaidīt, — sacīja Rumiers, pagrie­zis viņam muguru un pavērsdamies pret viņu, kad bija pārvarējis satraukumu. — Jūs nospēlējāt dažas operešu ārijas pārmaiņus ar Šuberta serenādes fragmentiem.

Pēc īsas sarunas, kas sekoja Rumiera paziņojumam, Diplē mulsi atvainojās, pateicās un izgāja uz ielas. Tūlīt pēc dažiem soļiem viņu apturēja svešs, pieklājīgi ģērbies vīrs; viņš bija ļoti satraukts; paskatījies uz Diplē vijoli un pavirši paklanījies, šis cilvēks vaicāja:

—   Atvainojiet, vai jūs tas bijāt, kas nupat spēlēja tai istabā aiz atvērtā loga? Jūsu spēle pēkšņi pār­trūka; nejauši tur garām iedams, es dzirdēju un vēlē­tos klausīties vēl. Ko īsti jūs spēlējāt?! Es nejautāju tikai ziņkārības pēc: es, bijušais virsnieks, dienas trauksmainā rosmē raudāju pilnā balsī kā mazs bērns aiz neizprotama jūtu saviļņojuma. Kas tas bija, sakiet dieva dēļ, un kas esat jūs?

Diplē, kas sākumā klausījās izklaidīgi, kad garām­gājējs savu runu beidza, pēkšņi saprata patiesību. Viņu pārņēma trakums. Pametis savu sarunu biedru, viņš ar aizvainojošu un satraucošu ātrumu aizdrāzās atpakaļ, piezvanīja, un nepagāja ne minūte, kad viņš atkal stāvēja pārsteigtā hipnotizētāja priekšā. Nik­numā viņš pilnīgi zaudēja savu vārdu sakarību; aiz­elsies viņš kliedza:

—   Tu noslēpi!… Noklusēji!… Nelieti! Vai tu zini, ko tu man esi nolaupījis?! Tas ir ļaunāk nekā slepka­vība! Tam nav piedošanas! Nav! Nāve par to!

Viņš metās Rumieram virsū un ar sitienu notrieca to gar zemi. Sinī mirklī, troksni izdzirduši, ieskrēja kalpotāji. Tie ar pūlēm sasēja Diplē, kurš ar ārsta norīkojumu tika aizvests uz psihiatrisko slimnīcu.

Kopš tās dienas viņš dzīvoja tur ar neārstējamas melanholijas pazīmēm, kas reizreizēm mijās ar pilnīgi nevaldāma trakuma lēkmēm. Lēkmju starplaikos viņš parasti ilgi ar skumjām un asarām spēlēja savu vijoli, meklēdams zaudēto un pārsteigdams ārstus ar dažu savu fantāziju oriģinalitāti, bet fantāzijas viņš sace­rēja nepārtraukti. Dažreiz variācijās par kādu sevišķi skumju tēmu no stīgām izlidoja dīvainas taktis, kas lika nobālēt, — spēku zaudējuša skaistuma uzliesmo­jumi, mājieni par kaut ko lielāku. Taču tas atkārtojās arvien retāk un beidzās ar viņa nāvi, kas iestājās de­dzīgu lūgumu pilnos murgos, lai paceļ nežēlīgo priekškaru, kurš aizklāj noslēpumaino, skaisto ainu.

UZVARĒTĀJS

T. Gotjē

I

Beidzot laime atradusi ari mūsu taku, — teica Henisons, aizvērdams durvis un pakārdams cauri izlijušo mēteli. — Pretīgs laiks, Džen, bet manā sirdī laiks ir labs. Mazliet aizkavējos tādēļ, ka sastapu profesoru Stersu. Viņš pastāstīja satriecošus jau­numus.

Runādams Henisons staigāja pa istabu, izklaidīgi palūkodamies uz klāto galdu un berzēdams nosalušās rokas kā' izsalkušais, kuram neveicas un kurš radis cerības vērtēt augstāk par pusdienām; viņš steidzās pavēstīt, ko teicis Sterss.

Džena, jauna sieviete ar nervozu stingrības izteik­smi dzedrajā acu mirdzumā, negribot pasmaidīja.-

—   Ai, es baidos no satraucošām vēstīm, — viņa teica un gribēja jau sākt ēst, bet, redzēdama, ka vīrs saviļņots, piecēlās, piegāja viņam klāt un uzlika roku uz viņa pleca. — Nedusmo. Es tikai gribu teikt, ka vienmēr, kad tu pārnāc ar «satraucošiem» jaunumiem, mums otrā dienā parasti nav naudas.