STĀSTI

— Esmu mūziķis, — viņš teica pēc parastajām ab­pusējām ievada frāzēm, — un ārkārtīgi jūs lūdzu ne­atteikt man lielu palīdzību. Tas, ko jūs redzat manā personā, diezin vai būs gadījies pat jūsu daudzveidī­gajā praksē. Mans vārds ir Gracians Diplē. Pirms kāda gada pa sapņiem, kuru izjūtai un detaļām manā dzīvē ir gandrīz vai reāla nozīme, pateicoties, tā sakot, to grafiskajam spilgtumam, es uztvēru motīvu — ne­izskaidrojamu melodiju, kas mani no tās reizes vajā gandrīz katru nakti. Šīs melodijas raksturs un spēks sniedzas pāri visām izteiksmes līdzekļu un parasto vārdu robežām; to dzirdējis, esmu gatavs ticēt sfēru mūzikai; tās diženums ir pārcilvēcisks, un skaņu har­monijas skaistums tūkstoškārt pārsniedz visu līdz šim ar taurēm vai stīgām spēlēto. Tās pamatā ir mums ne­zināmas likumības. Pamodies es neko neatceros un, veltīgi tvarstīdams iespaidus, — vienīgo, kas man šajos gadījumos paliek kā ugunsputna spalva, — mēģinu atklāt avotu, kura saldā lāse desmitkāršo slā­pes bez ūdens mirstošajam. Var jau būt, ka miegā mūsu dvēselei labākas uztveres spējas; jau zinādams, atcerēdamies, ka esmu dzirdējis šo brīnišķo mū­ziku, es tomēr esmu bezspēcīgs paturēt atmiņā kaut vienu takti. Lai nu tas būtu kā būdams, no sirds jūs lūdzu likt lietā visu savu mākslu vai nu lai pastipri­nātu manu atmiņu, vai ari — ja tas iespējams — lai ar tiešas iedvesmas neatvairāmu spēku mani pie­spiestu nospēlēt (esmu paķēris līdzi vijoli) jūsu klāt­būtnē visu to, kas tik skaidri mani saviļņo sapnī. Šim mēģinājumam var būt divas dažāda nozīmīguma kon­sekvences: pirmā. — noslēpumainās mūzikas pilnība var būt jūtu izkropļojums miegā, kā tas nereti mēdz būt ar tiem, kuri sapnī lasa apbrīnojami talantīgi uz­rakstītu grāmatu, bet īstenībā pamodušies atceras tikai dažas bezjēdzīgas frāzes; tādā gadījumā, pār­liecinājies par pašapmānu, es sākšu sistemātiski ār­stēties, skaidri apzinādamies, ka neko daudz nezau­dēju; otrā konsekvence — melodijas pakļaušana no­tīm — ir nesalīdzināmi svarīgāka. Var būt, ka visa līdzšinējā un pašreizējā mūzikas pasaule izzudīs jau­nos atklājumos, tāpat kā sēklas izzūd, kļūstot par puķēm, vai arī kā kāpurs nolemtā brīdī pārstāj būt apslēpts, līksmojošs tauriņš. Var būt, ka, sakustēju­sies savos pamatos, mainīsies cilvēces apziņa, jo — es vēlreiz atkārtoju un šinī ziņā ticu sev — šim mū­zikas spēkam piemīt kaut kas dievišķs un graujošs.

Diplē to visu stāstīja, pavadīdams savu runu ener­ģiskiem, slaidiem žestiem; viņa runāšanas maniere liecināja par cilvēku, kas radis' spriest ne tikai par banālām vai ģimenes lietām; viņa skatiens, kaut arī tas bija sasprindzināts un liecināja par ārkārtēju ner­vozitāti, tomēr bija brīvs no bezprāta ēnas, un Ru- miers secināja, ka mēģinājums katrā ziņā būs inte­resants. Tomēr pirms mēģinājuma viņš vēl uzskatīja par vajadzīgu brīdināt Diplē par briesmām, kas sais­tītas ar tik spēcīgu jūtu uzbangojumu hipnotiskā stāvoklī.

—  Jūs droši vien, — teica Rumiers, — nenojaušat, kādos slazdos var jūs ievilināt pārmērīga smadzeņu uzkurbulēšana, kas var izrādīties bezspēcīga (tas jā­ņem vērā) atjaunot neesošo. Pieļaujot, ka tā melodija ir vienīgi pārsteidzoši skaidra iztēle — vēlēšanās, al­kas, viss kas cits, tikai ne pati mūzika, — es varu jūs apveltīt ar smagu garīgu saslimšanu; jums draud pat nāve smadzeņu asinsizplūduma gadījumā, kas ir iespējams.

— Esmu gatavs, — Diplē sacīja. — Lai atnes manu vijoli. -s

Kad tas bija izdarīts un Diplē ar vijoli un lociņu rokās iesēdās dziļā atpūtas krēslā, Rumiers ne vairāk kā minūtes laikā iemidzināja viņu ar skatienu un pavēli.

—  Gracian Diplē! — teica ārsts, juzdams neparastu satraukumu. — Pavēlu jums dzirdēt mani un pakļau­ties man pilnīgi bez atrunām.

—   Es pakļaujos, — kā bez dzīvības atbildēja Diplē.

Rumiera dzīvoklis atradās pirmajā stāvā ar logiem

nelielas ieliņas pusē. Kabineta logs bija vaļā. Mūziķis sēdēja loga tuvumā. Viņš bija bāls un nekustīgs; lie­las saltu sviedru lāses ritēja pār viņa seju. Rumiers, mazliet nogaidījis, sacīja:

—  Diplē! Jūs dzirdat mūziku, par kuru man stās­tījāt.

Diplē nodrebēja; neko neredzošas acis atvērās pla­tas un neprātīgas, un ekstāzes uzliesmojums pārvērta viņa seju, tāpat kā saule uzspīdēdama pārvērš līdz tam pelēcīgi blāvu jūru. Istabu pārskanēja ilgs vaids kā apklustoša zvana skaņa.

—   Es dzirdu! — iekliedzās Diplē.

—  Tagad, — pats trīcēdams šajā nervu izstarojumu straumē, kas neredzama plūda no mūziķa, — tagad, — turpināja Rumiers, — spēlējiet to, ko jūs dzirdat. Vi­jole ir jūsu rokās. Sāciet!