STĀSTI

Mēness pēkšņi izpeldēja un apspīdēja dārzu, skaidri atdalīdams manu ēnu no krūmu ēnām. Sidrabaini trī­soši koki stāvēja melnu apļu vidū. Pļaviņas kūpēja. Es biju redzams, redzams no galvas līdz kājām visiem un ikvienam, kas vēlētos ietriekt dunci vai lodi manā šausmās stingstošajā ķermenī.

Šai brīdī kaut kur ļoti tālu it mierīgi iedziedājās gailis.

Ko viņš brīdināja? Nebija laika domāt par viņa trīs- reizējā naksnīgā kliedziena neatminēto mīklu. Šķita,

ka noteiktās stundās uz viņa nerviem iedarbojas nakts spēki. Ko viņš pats varētu pastāstīt?! Taču šī doma, kā mirklīgi izgāzta šalts, izšļakstēja un bezveidīgi izšķīda.

Un es tai pašā brīdī atgriezos pie savām galvena­jām raizēm — bēgt. Var taču būt, ka aiz sienas slēp­jas jauni apstākļi, jaunas glābšanās iespējas. Es sa­meklēju kasti, uzkāpu uz tās un pārlēcu pāri sienai.

Sinī brīdī es jau jutu pagurumu, kas prasīja pēc patvēruma. Līdz ar rītausmu lēkme pierima; vakara ēnas to bija saasinājušas; nakts mocīja kā spīdzinā­tājs. Gribēju sameklēt kādu spraugu, suņu būdu, pagrabu — vienalga ko, lai tikai aizmirstos miegā, kas sāka mocīt tikpat stipri kā bailes. Apskatījies ap­kārt, es ieraudzīju augstu ozolu vidū nelielu māju ar vieglām asām kontūrām — šādu tipu, kas bija nācis modē, tolaik ieviesa Dorns, kurš ar tādām mājām bija apbūvējis daudzus ārpilsētas zemes gabalus.

Mēnesnīca atkal sāka tumst, un māju saskatīt es varēju tikai daļēji. Iekšējais logs, kas atradās zem pajumes, apgaismoja pusapaļu terasi, un es diezgan droši uzkāpu uz tās pa skaistām kāpnēm, kuru mar­gas bija apvijušās ar ziedošiem austriešu tīteņaugiem. Tā kā bija jau vēlvēla stunda — dziļa nakts, es ne­domāju, ka uz terases kādu sastapšu, un cerēju ātri sameklēt starp nišām un iekšējām kāpnītēm — ar šā­diem praktiski nevajadzīgiem papildinājumiem šīs mājas bija pārbagātas — drošu tumšu kaktiņu, kur varētu aizmigt. Gāju klusītiņām, virzījos garām vie­nīgajam terases pusē apgaismotajam logam un uz mirkli ielūkojos tajā.

Muguru pret mani pagriezis, pie kamīna stāvēja snaidrs cilvēks, it kā gribēdams sist, pacēlis kaut ko tādu, pie kā mana uzmanība vēl nebija apstājusies:

bronzas kamīnknaibles, taču viņš tās lēnām nolaida un pagriezās.

Sekodams līdzi viņa skatiena virzienam, es ierau­dzīju jaunu sievieti, kas sēdēja zemā atzveltnī; viņas kājas bija izstieptas, galva atgāzta un sejā nepacie­tībā saspringts smaids, kas — tā kā gaidītā kustība nebija notikusi — tūdaļ ieguva glāsainu un drosmu izteiksmi. Un tad pa viegli pievērto logu es varēju dzirdēt sarunu.

Bet vispirms man jāpiemin lieta, kas vienīgā varēja būt knaibļu trieciena mērķis, — vienīgā tādēļ, ka uz kamīna dzegas cita nekā nebija.

Tā bija neliela porcelāna statuja — skrejošs samu- rajs, kas bija satvēris zobena spalu. Lieki vēl pieminēt, ka kustību dinamika šajos japāņu izstrādājumos ir neatdarināmi pārliecinoša.

Dzeltenā seja ar iešķībajām acīm un smaili savirpi- nātiem nokareniem melno ūsu galiņiem, bet zem ūsām ar plānajās lūpās ievijušos aziāta smaidu tik dabiski izteica ķermeņa draudošo kustību, ka gribējās pavir­zīties sāņus. Viņš bija ietērpts ar zīdu un zeltu izšūtā kimono. Aiz dārgās jostas bija aizbāzti divi zobeni. Kreisā kāja, kuras papēdis bija pacēlies no kurpes, izstiepta tieši tādā stāvoklī, kādu biju redzējis lugā «Kurosivo», kurā japāņu aktieris paklupis ķer aiz kā­jas bēgošu ienaidnieku.

Vairāk nav ko sacīt par šo nelielo statuju — manu uzmanību jau bija saistījusi īsa un dīvaina saruna.

—   Tā galu galā ir bērnišķība, — teica vīrietis, no­sēdies līdzās tai, kas, vēl arvien domās nogrimusi, ar izsmieklu raudzījās samurajā. — Vinu var novākt, Eta.

—   Nē. — Sieviete iesmejas, un viņas smieklos ska­nēja kaut kas pārdomāts un ļauns. — Viņš vēlējās, lai dāvana atrastos šeit, šai viesistabā. It sevišķi tā­dēļ, ka viņš ar to saistīja sevi.

—   Kā tas saprotams?

—   Ak dievs, lai taču viņš skatās, ja viņam tā gri­bas, uz mums abiem ar šā elka acīm. Starp citu, viņam nekad nav veicies ar dāvanām. Viņš pērk to, kas patīk viņam, ne man.

—   To tak viņš nav gribējis pateikt?

—   Vai nu tev, Dik, būtu man jāpārmet? Tomēr es bieži vien pati nezinu, ko daru, es pārāk mīlu tevi un neieredzu viņu. Bet viņš drīz, — ak, pārmēru drīz! — atgriezīsies.

—   Nedomā, Eta. Pagaidām mēs kopā — pašreiz.

—   Tomēr viņš spēja sagandēt šo «pagaidām».

Viņa paņēma somiņu, kurā atradās vēstule, izglu­dināja to uz ceļgala un pacēlusi sāka lasīt tādā tonī, kā lasa avīzi: