STĀSTI

«Kopš kāda laika mani aizvien vairāk satrauc un mulsina domas par Tevi. Jau gads, kopš esam šķīru­šies. Tomēr tās lietas jānokārto, jo tur mūsu nākotne. Es redzu, mīļā, dīvainus un nejaukus sapņus: tevi skūpsta cits … Piedod, taču tas tikai sapnis … Tavas vēstules ir nervozas un īsas. Pārbraukšu pēc mēneša. Sūtu Tev senatnīgu samuraja statueti, ko esmu no­pircis izsolē, — lai brauc manā vietā, jo es šo lietiņu ilgi aplūkoju, domādams par to, ka arī Tavas acis to redzēs, un pārdzīvodams tikšanos. Bet es neprotu izteikt, ko jūtu. Kaut jel aizsargātu un paglābtu Tevi šis kaujinieks tāpat kā es pats, ja būtu Tev līdzās.»

—   Es tikai redzu, Eta, — teica Diks, — ka tavs vīrs tevi dedzīgi mīl. Un ārkārtīgi ilgojas pēc tevis. Piedod man par to aizsvilšanos un … knaiblēm.

Es skatījos. Viņi piecēlās, apskāvās, un es aiz ap­jukuma atkāpos, jo skūpsts bija jauks. Lai šie cilvēki darīja ko darīdami, viņi mīlēja viens otru. Pēkšņi no­dzisa gaisma.

Vai nu dzirde mani maldināja, vai arī to man iegal­voja dabiskais saviļņojums, bet es jutu troksni, čuk­stus, divu cilvēku elpu un jutu, ka tur tagad ir sava, visu noliedzoša pasaule. Pēkšņi šo kaislo klusumu pārtrauca kliedziens — stindzinošs, dvēseli plosošs bļāviens.

Es nodrebēju; manā dvēselē jaucās ledus un uguns. Vēl tagad, pēc tām biedējošām skaņām, ko saglabā­jusi atmiņa, es redzu, cik baismīgs bija tas šausmām pie kājām sabrukušas būtnes kliedziens, kas savā iz­misumā tvarstīja tumsu.

Tas pieklusa, atkārtojās, pārgāja vaidos un izgaisa. Pēc tam atskanēja savāda sausu un cietu trokšņu virkne, no kuriem absolūti neko nevarēja saprast.

Man pietika jau ar to, ko biju pārdzīvojis līdz šim kliedzienam, līdz šai scēnai, kas beidzās tik satriecoši drūmi. Nedomāju, ka es būtu raustījis durvis, apjēg­dams kaut ko tajā galvu reibinošajā mirklī. Tomēr biju tās uzlauzis un atvēris.

Ar sērkociņu palīdzību sameklēju slēdzi un apgais­moju ērtu greznu istabu, kur pēc skūpsta bija atska­nējis un apklusis kliedziens. Viņi gulēja krustiski viens pār otru. Bet es vairs nebiju spējīgs raudzīties šai trīsošajā, gandrīz vēl dzīvajā nāvē, kas bija no­plūdusi ar asinīm, bet tikai pirms maza brīža vēl zie­dējusi rozēs un liesmās. Un es aizbēgu tumsā, bet kur maldījos, kur biju — nezinu.

Tiklīdz atausa gaisma — murgi beidzās, un, tūk­stošo reizi apzvērēdams, ka vairs nelietošu kokaīnu, es, pārgurumā un skumjās trīcēdams, sildījos ar vīnu kafejnīcā, pa kuras logu bija redzami pilsētas vārti un lauki.

Es sēdēju un atcerējos to, ko jums izstāstīju, un atcerējos to visu no jauna ar otrreizēja pārdzīvojuma spilgtumu, kad jau dienā ar šausmām pamanīju avīzē virsrakstu: «Mīklaina slepkavība Kunstfišā».

Mazāk pakavējoties pie faktiem, jo tie laikam bija pakļauti pieklājības noteikumiem, ziņojumā bija sīki aprakstītas brūces, kas esot precīzi zobena cirtieni, spēcīgas, saltas rokas triekti.

Ko par to varēja domāt? Tomēr bija izteikta cerība, ka Van Forta — noslepkavotās sievietes vīra — stei­dzīga atgriešanās «ienesīs skaidrību» notikumos, kas noveduši strupceļā. Es neatceros, kur vēl biju lasījis līdzīgu izteicienu tādā pašā gadījumā, kur nebija ne laupīšanas nolūka, ne arī kādu pierādījuma pavedienu. Tomēr neviens nevar cilvēkus piespiest «piedomāt ko lieku», par ko tiku pieminējis šo lappušu sākumā.

Mana sirds ir pilnīgi samierinājusies, un es patei­cos liktenim par skatienu, ar kādu eju garām punktiem un komatiem starp rindām.

NEIZDIBINĀMĀ SPĒKS

Tai pašā laikā kad vieni sapņoja par pasakainām austrumu bagātībām, citi — ka velni viņus aizrauj nezināmās okeāna tālēs, kur viņiem jāmaldās līdz mūža galam.

F. Kupers. «Mersedesa-de-Kastilja».

I

To cilvēku vidū, kuriem piemīt pārmēru ass garīgais jūtīgums, Gracians Diplē ieņēma vietu, kurā vitālā uzbudinājuma spēks ir tuvs bezprātam. Bieži vien kritiskā stāvoklī viņš nonāca tādos brīžos, kad,

brīvi ļaudamies iespaidu uzplūdiem, pēkšņi nodrebēja pievilcīgi drausmā mirkļa apskaidrotības priekšno­jautā, kuras jēga būtu visa esošā jēgas atklāsme. Da­biski, ka cilvēka saprāts ar instinktīvām konvulsijām atgrūda tādus plūdus, un nervozitātes eksploziju no­mainīja spēku atslābums; pretējā gadījumā — kaut kas milzīgāks par apziņu, kas varbūt bija pamatots uz homērisku sintēzi, neizbēgami būtu sagrāvis prātu kā lauku dzirnavas, ja tās sāktu apkalpot Niagāra.