STĀSTI

Diplē dzīves vadmotīvs bija mūzikas burvības iz­jūta, kas viņu nekad neatstāja. Spilgtākais piemērs, kas itin labi var ilustrēt šo dvēseles dīvainību, ir kine­matogrāfs, kurā ainas, kā zināms, pavada mūzika. Mēma darbība atbilstošu melodiju pavadījumā iegūst poētisku kolorītu. Zūd morālā perspektīva: varoņ­darbs un izlaidība, svētīgums un neģēlība, izraisot dažādus redzes iespaidus, summējas tikai saistošā iz­rādē — jūtas ir uzbudinātas, bet uzbudinātas estētiski. Starp darbību un orķestri klājas neredzama elēģijas ēna, un šajā ēnā grimst faktu robežas, pārvēršot šos faktus — vēlreiz atkārtosim — par saistošu izrādi. Cēlonis tam ir mūzikas burvība; sekas — aizkustināto jūtu spēle, kas ved caur elēģijas ēnu pie saasināta vērojuma prieka.

Tieši tāda attieksme pret esošo — muzikāla pacilā- juma attieksme — bija Diplē dzīves nemainīgais tonis. Viņu it kā neredzams orķestris pavadīja, attīstot bez­galīgas variācijas kādai pamatmelodijai, kuras ska­ņas, neuztveramas ar fizisko dzirdi, sniedza visaug­stāko mūzikas baudījuma prieku. Šīs uztveres sarež­ģītības dēļ Diplē personība ar visu to, ko viņš darīja, domāja un runāja, viņam pašam šķita it kā skatīta no ārienes, it kā persona lugā, kurai nav ne nosau­kuma, ne beigu, it kā novērošanas objekts. Pat vismelnākās un mokošākās ciešanas Diplē pārdzīvoja tāpat — it kā novērodams no malas; viņš pats — pub­lika un lugas varonis -— bija iegrimis spilgtā vēro­jumā, ko apvija muzikāls saviļņojums.

Līdz ar to trauksmainu un dīvainu sapņu laikā, kad savijās dzīve ar gandrīz vai taustāmi skaidru sapņu pasauli, viņš vairākkārt bija dzirdējis mūziku, no ku­ras pašām pirmajām taktīm pamodās pusārprāta trīsu pārņemts. Sī mūzika bija harmonijas atklāsme, tādas harmonijas, kāda vēl nekur nebija radusies. Tās skais­tums šausmināja ar pārdabisku saskaņu, kuras spēks, šķita, varētu pārvērst elli par debesu zilgmi. Un šīs mūzikas ar prātu neaptveramā dievišķo gaviļu pil­nība bija — kā to ar visu savu būtni juta Gracians Diplē — tās lielās burvības ēnu ideāls iemiesojums, ar kuru viņš gāja caur dzīvi un kura, domājams, bija spulgojoša pirmavota atbalss.

Taču Diplē atmiņa pēc atmošanās atsacījās dzirdēto restaurēt. Veltīgi viņš, vēl pilns vētrainu iespaidu, tvēra zīmuli un papīru maldīgā sajūsmā par to, ka izdevies satvert dārgumus; skaņas attālinādamās iz­plēnēja, retumis uzliesmodamas mokpilnā skaņu laimē, izdzisa, un nakts klusums kaismīgi slāpēja to atbalsi — muzikālo valdzinājumu.

Gracians Diplē bija vijolnieks.

II

Rumiera meklējumi krāsainās fotogrāfijas un hip­nozes laukā — divās tik dažādās pētnieciskas darbī­bas nozarēs — bija sasnieguši ievērojamus panāku­mus, un neatlaidīgais zinātnieks līdz ar to ieguva daudz jo daudz cienītāju, kuru pulks arvien vēl pie­auga. Tādēļ durvju zvans Rumieram bija kļuvis nepa­nesams, un tajā dienā, par kuru būs runa, ar mokām noklausījies tā divdesmito klingstoņu, viņš pateica sulainim: ja apmeklētājs nebūs pārmēru uzstājīgs, tad nebūs lieki tam atgādināt, ka pēc piecām minūtēm ārstam pieņemšanas laiks beidzas.

Taču sulainis atgriezies paziņoja, ka apmeklētājs, ļoti slimīga izskata cilvēks, ir nepacietīgs un uzstājīgi pieprasa, lai viņu pieņem. Rumiers nolika malā zie­došu rīta mākoņu bālu uzņēmumu un piegāja pie rak­stāmgalda, kur pieņēma apmeklētājus. Dodams zīmi, lai nepazīstamo ielaiž iekšā, viņš ieraudzīja cilvēku ar vulgāru ārieni, tirgus blēžu tipu, nevērīgu pret modi un ar apšaubāmu tīrību; viņš bija maza auguma, bet šausmīgi vājš, un tas viņam aizstāja augstos papēžus. Viņa iekritušajās acīs bija lasāmas trulas ciešanas; piere bija augsta, bet to sedza ķemmes aizmirstas melnu matu cirtas; šai sejā, kas liecināja, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit, inteliģenta nervozitāte jau­cās ar smagas dzīves skolas rupjumu.