STĀSTI

—   Nē taču, — viņš iesaucās, — tas nav tas. Jūs nesapratāt. Es izveidoju Tuksneša sirdi. Es! Es to neatradu, jo tās tur, protams, nebija, un sapratu, ka jūs jokojāt. Taču joks bija skaists. Par kaut ko tādu kādreiz ari es biju sapņojis. Jā, es vienmēr esmu mīlē­jis atklājumus, kas saviļņo sirdi kā skaista dziesma. Mani sauca par savādnieku — lai. Atzīstos, es šaus­mīgi apskaudu Pelegrinu un tādēļ devos viens, lai nonāktu tādos pašos apstākļos kā viņš. Jā, viens mē­nesis ceļa man parādīja, kas ir šis mežs. Bads un slāpes … viens … desmit dienas drudzī. Telts man nebija. Sārta uguns šķita krāsaina kā varavīksne. No meža nāca laukā balti zirgi. Atnāca mirušais brālis, sēdēja un raudzījās manī. Bez apstājas viņš čukstēja un aicināja kaut kur. Es riju hinīnu un dzēru. Tas viss, protams, aizkavēja. Čūska iekoda rokā. To baiļu — tā taču nāve! Saņēmos, ieklausījos, kā iztu­rēsies organisms. Tad man kā sunim iekārojās kādu zāli, un es to ēdu. Tā es izglābos, tomēr pārplūdu ar sviedriem un iemigu, pēc tam gulēju miegā. Tā sakot, laimējās. Viss bija kā pa sapņiem: zvēri, pārgurums, bads un klusums. Un es nogalināju zvērus. Bet tai vietā, par kuru toreiz tika runāts, nebija nekā. Es izpē­tīju visu plato, kas nolaideni stiepās līdz mazajai tērcei tai vietā, kur tramplīns paplašinās. Man viss, protams, bija kļuvis skaidrs. Taču tur ir īsts skais­tums. Ir lietas, pret kurām vārdi sprakšķ kā krusa pret stiklu, — tikai zvindz …

—   Tālāk, — klusi teica Konseils.

—  Vajadzēja, lai tā tur būtu, — Stils rāmi turpināja. — Tādēļ es ar plostu aizlaidos uz fortu un tur pasūtīju ar kuģi vajadzīgo skaitu cilvēku, tāpat visus materiālus un ierīkoju visu tā, kā tas bija attē­lots jūsu stāstā un kā man patika. Septiņas mājas. Tam bija vajadzīgs gads. Pēc tam pārskatīju tūksto­šiem cilvēku, tūkstošiem siržu, meklējumos apbraukā­dams daudzas vietas. Protams, es nevarēju ne­atrast, ja jau esmu tāds es, — tas skaidrs. Nu tad aizbrauksim paskatīties. Redzams, jums ir mākslinie­ciskā iztēle, un man gribētos zināt, vai tā jūs visu iedomājāties.

Viņš to visu izstāstīja ar šausminošu vienkāršību, kā zēns, kurš runā īpar notikumiem ,no vispasaules vēstures.

Konseila seja nosārta. Viņa dvēselē ieskanējās sen aizmirsta mūzika, un viņš lūkoja izstaigāt pēkšņo sa­viļņojumu pa zāles diagonāli, pēc tam apstājās kā zemē iemiets.

—   Jūs esat turbīna, — viņš nomākts sacīja. — Vai jūs zināt, ka esat turbīna? Tas nav apvainojums.

—  Ja kaut kas ir tik skaidri redzams … — Stils iesāka.

—   Es ilgi esmu gulējis, — Konseils viņu skaudri pārtrauca. — Tātad… Cik tas viss līdzīgs sapņoju- mam! Varbūt vēl vajadzētu dzīvot, ko?

—   Ieteicu, — attrauca Stils.

—   Tomēr t ā s nebija. Nebija.

—   Bija. — Stils pacēla galvu bez mazākā nolūka atstāt kādu sevišķu iespaidu, bet tāds iespaids no šā žesta piepildīja ar dunoņu visus kaktus. — Tā bija. Tāpēc ka es to nesu savā sirdī.

No šīs tikšanās un no šīs sarunas izrietēja noslē­gums, kas loti atgādināja izsmalcinātā prāta tukšos murgus Kordonbrinā. Divi cilvēki, kuru acis vēl pil­nas ar aizmugurē pamesto milzīgo tukšo telpu, no­nāca pie baļķu sienas, ko nosedzis biezoknis. Viņus sastapa saulrieta stars, un no balkona virs dabiskas dārza oranžerejas atskanēja klusa sievietes dziedā­šana. "

Stils pasmaidīja, un Konseils saprata viņa smaidu.

slepkavība Kunstfišā

.

I

Kā norisinājās notikumi, kuriem loģiskāki prāti bija spiesti piedomāt ko lieku, vismaz — uzmest tiem neskaidrības un nenoteiktības plīvuru, bez kā laikam gan arī nebūtu vērts prātot par notikumiem Kunstfišas priekšpilsētā. Pēc manām tolaik zinātkā­rām domām, bija gaidāms tiesas izmeklēšanas triumfs. No tā izriet pareizs secinājums, ka vispār esmu do­mājis normāli; tikai nenoteiktas bailes mani no

visurienes trieca projām; no visurienes, jo visur man rēgojās vajātāji. Šī slimība ir diezgan labi pazīstama; tās simptomi izpētīti, izpausmes vienveidīgas; tādēļ v es iesaku uzreiz mani ieraudzīt Kunstfišas lepnajos parkos, slēpjoties krūmos vai arī rāpjoties pāri žogam bailēs no nāves briesmām, kas sažņaudz savu melno loku pa visiem ceļiem, uz kuriem savu kāju esmu spē­ris. Bet viņu nebija, — to briesmu, tāpat kā man ne­bija pietiekamas pašsavaldīšanās un saprāta, lai pār­stātu sevi mocīt.

Kad mēnesi aizklāja mākoņi, es jutos labāk: tumsā ir garantijas, kas svarīgas noziedzniekiem un upuriem. Tai brīdī es atrados pie sienas, kas bija noaugusi ar vīnstīgām. Pēc blāvi iznirstošo statuju un solu bal­tuma tik tikko varēja nojaust aleju izkārtojumu un to virzienus. Kam šis dārzs piederēja, es nezināju, tāpat nevarēju tikt pie skaidrības par to apstākļu norises secību, kuru dēļ šeit biju nokļuvis, tikai ar rūgtumu un riebumu pret dzīvi atcerējos, ka bailes, neizskaid­rojamas bailes trieca mani visu dienu no viena pilsētas gala uz otru, ka es klīdu, slēpos, skrēju un bēguļoju no nezināmiem ienaidniekiem, kas man uzglūnēja gan pūlī, gan aiz namu stūriem, gan visur citur, kur vien varēja savu kāju spert cilvēks.