STĀSTI

—   Harvej, — Ajans sacīja pieceldamies, — es varu būt jums noderīgs. Es arī jūs tāpat mīlēju, Harvej, bet man viņi nebūtu aizdiebuši; tā tas ir. Es savaldītu viņus, kā savalda suņu baru, Harvej! Es saplūkāšu šarpiju un pārsiešu jūsu brūci. Turklāt jūs droši vien gribat ēst. Kas jūs ievainoja?

Viņš pastiepa roku un pieskārās stūrmaņa plecam. Harvejs klusēja. Ajans viņu paraustīja, tad noliecās un pielika ausi pie viņa krūtīm — visam beigas.

—  Ardievu, stūrman! — teica matrozis. — Tagad nu es šeit esmu vienīgais dzīvais. Ardievu!…

Uzgājis uz klāja, viņš sameklēja šo to ēdamu — sausiņus, žāvētu cūkgaļu — un piegāja pie borta. Lai­viņa šūpodamās būkšķināja šonera sānu. Ajans devās lejā, bet pēkšņi, vēl neiekāpis laivā, kaut ko atcerējās, steidzīgi uzkāpa atpakaļ kruskamerā, kur glabājās muciņa ar pulveri.

Iedams laukā, viņš atstāja aiz sevis sīku degļa dūmu strūkliņu.

—   Tu attaisnosi savu nosaukumu, — viņš teica dusmīgi, bet jau valdīdams pār sevi. — Izkūpi!…

Pametis laivu un izkāpis krastā, Ajans izslējās. Vientuļā snaudošā kuģa cēlais siluets melnēja zilgmē. Pagāja minūte, un debesis nodārdināja trieciens. Lie­lās putās sakults vilnis atvēlās līdz krastam, nolaizīja Ajana kājas un lēnām kā asinis, vaigiem nobālot, at­griezās atpakaļ savās dzīlēs.

—   Vētru šaurums mani piemānījis, — teica jau­neklis, — vai es izglābos tādēļ, lai pavēlētu līķiem? Tas taču nevar būt!

Viņš iesmējās. Tie bija tie paši dīvainie spalgie smiekli, vitālās stūrgalvības smiekli.

—   Es atnākšu, — viņš sacīja, sūtīdams smaidu uz ziemeļiem, — atnākšu! Man ir dziesma — mana dziesma.

Un viņš gāja uz apdzīvotajām vietām, pusbalsī dziedādams:

Ne jau pasaule visa uz šī kuģīša turas:

Saimniek, diezgan — lai norēķins skan!

Jo kā mežsargam mežā, tā no burām un stūres

Sava sajēga ir arī man!

Puikas gados vēl mani uz fregates pirmās

Vilnis šūpoja, osta līdz māj,

Un mans vecākais brālis bija okeāns sirmais,

Manas spējlietas — vantis un klājs!

Viņš aizgāja.

Mirstot, vientujš, viņš teiks tos pašus maigas ticī­bas un skumju pilnos, tvirtos un lielos vārdus:

—   Es atnākšu!…

Viņš ir laimīgs — ne mēs,

TUKSNEŠA SIRDS

Dimanta lauka atklāšanai Kordonbrinā nāca līdzi tieksme uz civilizāciju. Mūs interesē vienīgi lieliskas kafejnīcas atklāšana. Citas publikas vidū mēs šeit minēsim trīs skeptiskus prātus — trīs mākslinieciskas dabas, trīs zudušas dvēseles, neap­šaubāmi talantīgas, bet pārstājušas redzēt kodolu.

Pa dažādiem ceļiem viņas bija nonākušas pie tā, ka redzēja vienīgi čaumalu.

Šāds pasaules uzskats novirzīja viņu talantus uz mistifikāciju kā aicinājumu. Mistifikācija kļuva par viņu reliģiju. Un viņi tajā sasniedza pilnību. Tā, piemēram, leģendai par tūkstoš astoņi simti karātu briljantu, ko viņi ņirdzīgi un smalki apstrādājuši starp šampānieša pokālu un «2oselēna» āriju, bijusi ārkār­tīga ietekme, tā aizrāvusi tūkstošiem afēristu meklēt šo brīnumu pie Alpetri ūdenskrituma, kur it kā virs ūdens, klintī, zaigojot nezvērs. Un tā joprojām. Stellu Dižonu viņi pārliecināja, ka bezcerīgi viņā iemīlējies Harijs Evanss (tā nebija patiesība) un izmisumā ap­precējis jaunavu O'Neilu. Norisinājās drāma, kuras apkaunojošais noslēgums nevienam godu nedarīja: Evanss sāka domāt par Stellu un nošāvās.

Harts, Vebers un Konseils uzjautrinājās. Rēgi, kas iezīmējās stipro cigāru dūmos, noteica viņu izlaidīgo, bezrūpīgo dzīvi. Kādā rītā visi trīs sēdēja kafejnīcā ērtos šūpuļkrēslos, klusēdami un smaidīdami kā auguri, bāli, lai gan bija karsta svelme, laipni, do­mīgi, bez sirds un nākotnes.

Viņu jahta vēl stāvēja Kordonružā, un viņi novilci­nāja izbraukšanu, ar baudu uzņemdami briljantu azarta iespaidus alkatīgo acu spīdumā un dubļos.

Rīta svelme jau plaka banānu ēnā; pa kafejnīcas «Kongo» atvērtajām durvīm varēja redzēt aiz sān­ielas dūmainu zemes kaudzi, virs kuras cilājās cērte; starp uzbērumiem balsnīja korķa ķiveres un dzeltēja salmu platmales; bifeļi vilka furgonu.

Kafejnīca bija viena no nedaudzajām Kordonbrinas koka būvēm. Šeit bija spoguļi, pianīns, sarkankoka bufete. Harts, Vebers un Konseils dzēra. Ienāca Ema­nuēls Stils.

II

Ienācējs tik krasi atšķīrās no trim afrikāņu snobiem ar skaistumu, spēcīgo augumu, bērnišķīgas paļā­vības mirdzumu nopietnajās acīs, ka neviens nevarētu iedomāties viņam ko ļaunu nodarīt. Viņam bija lielas un smagas rokas, karavīra stāja, vientieša seja. Viņš bija ģērbies lētā kokvilnas uzvalkā un lieliskos zāba­kos. Blūzi izspīlējis revolvera spals. Viņa platmale, pie kuras platās malas pakausī bija piešūts balts la­kats, izskatījās kā telts, kurā mājo milzis. Viņš maz runāja un jauki māja ar galvu it kā kopā ar visu pa­sauli, kas ar interesi viņā klausās. īsi sakot, kad viņš ienāca, gribējās noiet maliņā.

Konseils, viegli pašūpojis kāju, paraudzījās kalsnajā, izvairīgi smaidošajā Harta sejā; Harts uzmeta ska­tienu Konseila marmorbaltajai pierei "un zilajām acīm; pēc tam abi samirkšķinājās ar melno, žultaini nikno Veberu; un Vebers savukārt caur brillēm uzmeta vi­ņiem vissmalkāko šautru; un tad visi sāka sarunā­ties.