STĀSTI

Viņš piecēlās kājās, tik tikko varēdams nostāvēt. Arvien biežāk laistījās zibeņi; nu jau tie bija gandrīz nepārtraukta, trīsuļojoša nokaitētu, līkločus mainošu, netveramu plaisu gaisma, kas griezīgi žilbināja acis. Priekšā tieši uz laivu blenza klints. Tā bija mazliet noliekusies pār ūdeni kā vērsis, kas nodūris galvu, gatavodamies niknam triecienam. Ajans gaidīja.

Un pēkšņi kāds, varbūt gaiss, varbūt viņš pats, ne­steidzīgi un skaidri pateica: «Stella.» Matrozis pielie­cās, airis viņa rokās sāka darboties — viņš atkal gri­bēja dzīvot, par spīti Vētru šaurumam un rifiem. Zi­beņi apgaismoja kauju. Ajans rūpīgi, ar saspringtu skatienu izmērīja nelielo atstatumu, kas ar katru mir­kli kļuva mazāks. Šķita, ka nevis viņš, bet rifs, palēk­damies un pietupdamies, aulekšo uz viņu."

Ienaidnieki sadūrās un izšķīrās. Pazibēja gluma, ūdens izgrauzta akmens galva; airis brakšķēdams ar izmisīgu spēku atdūrās pret rifu, Ajans sagrīļojās, un tai pašā mirklī putās sakultais izplatījums aizrāva laivu sāņus. Tā nodrebēja, pacēlās uz viļņa muguras, apsviedās un drāzās tumsā.

—   Stella! — kliedza Ajans.

Viņu sāka kratīt drudžaini smiekli. Viņš nometa airi un apsēdās. Kas ar viņu notika tālāk — viņš neatce­rējās; apziņa kļuva trula, bezspēcīga, sāpīga domu piepūle vēl uztvēra šņirkstoņu, laivai uzskrienot uz sēkļa, sausu krasta gaisu, rāmu klusumu; kāds — varbūt viņš pats — līdz ceļiem vilkās pa ūdeni, mīk­stās dūņās grima kājas … meža šalkoņa, slapjas smiltis, bezspēks …

IX

Ajans izberzēja acis vientulīgā rīta klusumā, slapjš, -apreibis un gurds no nesenās pārpūles. Pleci bija uz­tūkuši un smeldza; apziņa klīda miglā, it kā nere­dzama roka visu laiku mēģinātu aizsegt viņa skatie­nam rāmās krasta bangas, līča zilos vārtus, kur stā­vēja «Deglis uz pulvera», un pārlaisto diennakšu spilgto, dzīvo seju.

Ajans piecēlās, noāva kājas, mazliet pastaigāja šurp un turp, tīksminādams pārpūlētās pēdas-sasilu- šajās krasta smiltīs, izvingrināja locekļus un bija pil­nīgi kā no jauna piedzimis. Netālu melnēja no ūdens izslējies applūdušās laivas ķīlis; jūra viļņojot šūpoja laivu, it kā pārdomās kavēdamās un nezinādama, ko darīt ar šādu neveiklu priekšmetu. Vētru šaurums likās rāms kā tikko laulību pārkāpušas sievas rimtās eņģeļa acis; apklusis, nomierinājies un izgaismojies, ar sidrabainām mēlēm tas laizīja dzeltenās smiltis kā prātīga cienīga kaķe, kas noņemas ar savu kaķēnu rīta tualeti.

Matrozis rūpīgi apskatīja laivu: cauruma nebija. Bise līdz ar saglabājušos airi atradās laivā, iemudži- nāti uzbriedušajā tauvā; bises stobrs bija smilšu un dūņu pilns. Ajans izņēma patronu, izmazgāja stobru un ievilka laivu dziļumā. Viņš steidzās; viņam bla­kus, ne mirkli viņu neatstājot, līdz ceļiem pa ūdeni brida snaidra pilsētas meitene.

Tās skatiens sekoja viņam. Viņš pacēla acis uz augšu un smaidīja valgajam, zaigojošajam jūras gai­sam; tukšums viņam bija šķitis par tikko nolaistu, mēmu skatienu. Skatiens piederēja viņai; un šinīs stirnas acīs, kuras bija pilnas dzīves un slēpās aiz tālā krasta, bija ir prasība, ir solītā brīnišķīgā balva. Cilvēks, kurš uzdrošinātos apšaubīt Ajana uzticību, tiktu uz vietas kā ods saplacināts.

Laiva, kā no miega pamodusies, sāka šūpoties zem viņa kājām; Ajans airēja ar vienu airi, kājās stāvē­dams. Rifi palika aiz muguras, priekšā pletās okeāns, pa kreisi — krīta klintis, kas izskatījās kā kaudzē sa­krautas baltas aitas un aizsedza līci. Viņš airēja ar apskaidrotību sejā, droši vagodams ūdeni, kas vēl ne­sen draudēja viņam ar nāvi, un šinī brīdī nebija ro­bežu viņa vēlmes spēkam mesties dvēseļu kaujā, ilg­stošos klaiņojumos, kur ar katru stundu un dienu viņa jaunajā sirdī augtu varas dzelzs, bet vārds skanētu kā nesatricināma dziesma, ar spēku, ar desmitkāršotu uzmanību. Viņš piebrauca pie šonera kā laupīšanas un pārgalvību pavēlnieks, jauns, nepacietīgs, kuram dvē- * seli sadedzinājusi bezskaņas mūzika, atmiņas ufi cerības.

Ajanam asinis kūsāt kūsāja, saule pie debesīm kū­sāja; kūsādams un noplakdams, skalojās ūdens. — Ho-ho! — kliedza matrozis, kad atstatums starp viņu un šoneri, kas stāvēja vecajā vietā, vairs bija tikai viena kabeļtauva. Viņš elpoja ātri, tādēļ ka airēt ar vienu airi nav nekāds joks, un laikam viņa klie­dzieni bija pārmēru vāji, jo neviens neiznāca uz klāja. Ajans ievilka elpu, un atkal jautrs, nepacietīgs klie­dziens noskanēja pār līci:

— Ehei! Nolaidiet trapu! Pašu ļaudis! …

Laiva piepeldēja cieši klāt. Netīrais, vecu šāvienu

Caururbtais šonera borts klusi snauda; snauda masti, štagas; miegaini blāvoja iluminatoru rūtis, vecā kuģa laiskajā, reizēm mazliet čīkstošajā klusumā bija jūtams skumjš miers, it kā vientulīgs ceļinieks atpūs­tos simtgadīgā aizaugušā dārzā, kur salūzušie soli apsūnojuši un Venēras dzeltenais marmors iestidzis krūmājā. Ajans uzkliedza:

—   Ei, uz šonera! Harvej! Sigbij! Rodek! Nolaidiet taču kādu trapu! Puiši!

Viņa sejā iegula ēna, viņš sacīja klusu, it kā pats sev:

—  Aizmiguši. Piemirsu, ka puišiem nav ko darīt.

Uzrāpties uz klāja ar pavisam parasta dzelzs kaķa