STĀSTI

Pirms dažām dienām Stils sēdēja, dzēra un runājās ar viņiem, un viņi to pazina. Tā bija iekšēju, saltu smieklu pilna saruna, ar mazliet naivu ticību visam, kas pārsteidz un piesaista uzmanību. Taču Stils pat nenojauta, ka viņu izjoko.

—   Tas ir viņš, — sacīja Konseils.

—   Cilvēks no miglāja, — izmeta Harts.

—   Miglājā, — izlaboja Vebers.

—   Noslēpumu malas meklējumos.

—   Vai arī ceturtās dimensijas meklējumos.

—   Nē, tas ir retumu meklētājs, — paziņoja Harts.

—   Ko viņš toreiz runāja par mežu? — vaicāja Vebers.

Konseils, parodēdams Stilu, kā zirņus nobēra:

—    Sai milzīgajā mežā, kas iestiepjas kontinentā ka- das tūkstoš jūdzes, droši vien slēpjas ķēniņa Zāla­mana raktuves, Seherezadas pasakas un tūkstošiem lietu, kas gaida atklājumus.

—    Pieņemsim, — teica Harts, uzliedams konjaku mušai, ko jau bija apskurbinājusi uz galda nolijusī vīna lāse, — pieņemsim, ka tā nu gluži viņš neteica. Viņa doma toreiz izskanēja nenoteikti. Bet tās būtība bija tāda: «šai meža okeānā jābūt vislielāko un vis­pārsteidzošāko nezināmo iespaidu centram, kādam no vienas vietas izbārstītu iespaidu Himalajam». Un ja viņš zinātu, kā šo zenītu atrast, viņš dotos turp.

—    Nu lūk, kāds dīvains noskaņojums Kordon- brinā, — teica Konseils, — un bagāts materiāls spēlei. Pamēģināsim šo cilvēku.

—   Kādā veidā?

—    To lietiņu esmu pārdomājis. Tāpat, kā jau daudz­reiz esam to darījuši. Man šķiet, ka es to izklāstīšu diezgan izturēti. Jums tikai uz katru vaicājošu skatienu sakarā ar materiālu jāatbild «jā».

—   Labi, — Vebers un Harts piekrita.

—    Ehē! — Konseils bez vilcināšanās uzsauca. — Stil! Apsēdieties pie mums.

Stils, kas sarunājās ar bufetnieku, pagriezās un piegāja pie kompānijas. Viņam tika pasniegts krēsls.

III

Sākumā saruna bija parasta, bet pamazām pārgāja interesantākās sliedēs.

—    Jūs, Stil, esat sliņķis, — teica Konseils. — Vienā bedrē izgrābāt dažus tūkstošus mārciņu un apmierinā­jāties. Vai jūs savus dimantus pārdevāt?

—    Sen jau, — Stils mierīgi atbildēja, — bet nav vēlēšanās vēl kaut ko tādu uzsākt. Atradnes man iepa­tikās kā jaunums.

—   Bet tagad?

—   Esmu jaunienācējs šai zemē. Tā man ir baisma un brīnišķīga. Gaidu, kad un pie kā mana iekšējā balss mani aicinās.

—    Ka jūs esat īpaša veidojuma cilvēks, es jau ievē­roju mūsu pagājušajā sarunā, — teica Konseils. — Starp citu, otrā dienā pēc tās sarunas man iznāca tikties ar mednieku Pelegrinu. Viņš ieguvis daudz zi­loņkaula viņpus upes, kādas piecdesmit jūdzes no šejienes, mežu vidū, bet meži taču tik ļoti valdzina jūsu sirdi. Viņš man pastāstīja par interesantu parā­dību. Meža vidū paceļoties neliels plato, kur atro­doties tīkama cilvēku mītne. So mītni varot uziet pavi­sam nejauši, jo krāšņo tropisko biezokni tās pustumsā šķērsojot augsta baļķu siena, kura veidojot ēku mu­gurpusi, bet to ārējās fasādes izejot uz iekšēju dārzu, kas esot pilns puķu. Viņš tur nodzīvojis vienu dienu un sastapis nelielo koloniju jau pievakarē. Viņš izdzir- dis ģitāras skaņas. Pārsteigts — jo tur taču varēja būt tikai mežs, tikai mežs un uz visām pusēm vismaz četrpadsmit dienu gājiena apkaimē nebijis pat nēģeru apmetnes — Pelegrins devies skaņu virzienā un atra­dis siltu uzņemšanu. Tur dzīvojot septiņas dzimtas, visas cieši saistītas vienādām gaumēm un mīlestību uz ziedošo pamestību, — lielāku pamestību šajos gan­drīz nepieejamos biezokņos, protams, grūti esot iedo­māties. Interesants kontrasts ar pilnīgi kulturālu dzīves veidu un māju iekārtu bijusi šo tuksneša robinsonu nodarbošanās — medības. Viņi nodar­bojoties vienīgi ar medībām, bet medījumus ar lai­vām nogādājot Tankosā, kur ir rūpalu aģenti, un mainot tos pret visu vajadzīgo, pat elektriskajām spuldzēm.

Kā viņi tur gadījušies, kā nokļuvuši, kā iekārtoju­šies? Par to Pelegrins neuzzinājis. Viena diena ir tik­pat kā magnēzija uzliesmojums drupās, — kaut kas satverts, bet pats būtiskākais varbūt palicis nepama­nīts. Taču pūles bijušas lielas. Skaisti, griezumiem rotāti balkoni, ziedoši vīteņaugi starp logiem ar zilām un violetām markīzēm, lauvas āda, klavieres un līdzās tām bise, melnīgsnēji bezrūpīgi bērni ar bezbailīgām pasaku varoņu acīm, snaidras skaistas meičas ar re­volveri kabatā un grāmatu pie pagalvja un mednieki ar ērgļa skatienu, — ko jums vēl?! Licies, ka šie cil­vēki sapulcējušies, lai dziedātu. Un Pelegrins it īpaši skaidri atcerējās pirmo iespaidu, kas šķitis kā klusa glezniņa: šaura eja starp baļķu sienām, pa kreisi — maza roka māj no balkona, priekšā — saule un paradīze.

Jums, protams, būs gadījies pārlaist nakti svešā ģimenē. Apkārtējā dzīve jums rit garām kā valdzinošs fragments, kā no nelasītas grāmatas izrauta lappuse. Pazib kāda meitenes vai večiņas seja, bet pati būtne vakarīgajā skatuvē nav parādījusies; jūsu dzirdi skar īpaša, par kaut ko jums nezināmu ritoša saruna, bet jūs to nesaprotat. Savas jūtas jūs attieci­nāt uz parādībām un lietām, par kurām zināt tikai to, ka tās devušas jums patvērumu. Jūs neesat iegājis šajā dzīvē, un tādēļ tā jums šķiet sevišķas poēzijas apdvesta. Tā tas bija arī ar Pelegrinu.