STĀSTI

palīdzību — tas viņam tīrais nieks. Viņš piecēlās kā­jās, pietauvoja laivu, lai neaiznes projām, un piegāja pie kubrika. Pie trapa viņš apstājās, pārdomādams, ar ko apmierināt biedru pilnīgi saprotamo ziņkārību, un atcerējās skūtā veča netīro kantori, par kuru tika stās­tījis Stellai.

—   Jā, — viņš sev domās sacīja, — man bija darī­šanas ar veci, Stellas nebija. Vecis paņēma portretu, es atgriezos.

Jau smaidīdams par izsaucieniem un iztaujāšanu, Ajans nokāpa kubrikā. Pirmajā mirklī krēslainajā telpā viņš neticēja pats savām uzbudinātajām, plaši atplestajām acīm, bet tūlīt pārliecinājās, ka neviena nav. Kubriks bija zaudējis apdzīvotas telpas izskatu. Gultas bez segām bija skumīgi izstiepušās Ajana acu priekšā; grīda piemētāta ar gružiem, auklām, lupa­tām, sveču galiem, tukšām skārda bundžām; nozuduši bija mantu maisi, apģērbi, kas arvien karājās pie sie­nām, ieroči. Mēma pamestība un skumība raudzījās no katras spraugas, vaļā atvērtām kastēm, blāvi ap­gaismotās lūkas …

Pārsteigtais Ajans pūlējās kaut ko saprast, bet ne­varēja. Pirmajā mirklī viņš izklaidīgi pabružāja ro­kas; viņa lūpas sašķobīja neapzināts smaids. Tas bija acumirklīgs, satraukuma pilns stingums, kad nav ne spriedumu, ne minējumu, — viņš bija apjucis. Mazliet izbijies, Ajans izgāja uz klāja. Tur, tāpat kā pirmāk, neviena nebija. Viņš aiztraucās uz kajītēm cerībā sa­meklēt Redžu vai Harveju, pa ceļam vēl iegriezās vir­tuvē. Tur viss bija nepiekopts; grīda apkaltuši ar iz- šļakstītām samazgām; plīts saltais čuguns kā līķa pieskāriens apsvilināja roku; ap sasilušo, iesmakušo gaļu mudžēt mudžēja mušas. Uz naglas karājās Seta priekšauts, it kā pavārs tikai nupat būtu aizgājis, lai drīz vien atgrieztos un ar aso nazi sāktu uz dēļa gar­šīgi klaudzināt. .

Pirmais, kā dēļ Ajans pēkšņi uz vietas sastinga kā zemē iemiets un sniedzās pēc revolvera, bija Redža līķis. Tas gulēja zem bezanburas un acīmredzot sāka jau trūdēt, jo no sejas, pie kuras Ajans noliecās, nāca pretīga salkana smaka. Kakls, ko bija caururbusi lode, uzblīdis un ar sārtiem puniem; labās pusviru palikušās acs baltums blāvoja; agonijā sakrampētie pirksti šķita kā izmežģīti. Viņš bija bez cepures, puskails.

Ajans lēnām atgāja nost, seju aizsegdams. Viņš virzījās klusi; krūtīs auga trulas, smagas sāpes, pār­ņēma izmisums. Matrozis aizgāja līdz kuģa pakaļga­lam: iet kajītēs nozīmēja risku ieraudzīt bagātu nāves pļauju — uz grīdas pamestu līķu rindas. Viņš paska­tījās visapkārt; līča zilais klusums viņu mazliet uz­mundrināja.

Pēc katra soļa ieklausīdamies, Ajans nokāpa pa trapu un devās uz Harveja kajīti. Durvis nebija aiz­slēgtas. Viņš klusītiņām tās atvēra un palika stāvam, skatienu telpai pārlaizdams, tad nodrebēja aiz prieka;

no kojas, it kā viņu nepazīdamas, raudzījās smagas, tēraudcietas stūrmaņa acis.

—  Harvej! — jauneklis čukstēja, pieiedams tuvāk. — Harvej!

Stūrmanis atvēra muti un pakustināja lūpas. Pir­mais mēģinājums runāt bija neveiksmīgs. Pēc tam — varēja redzēt, ka tas no viņa prasīja milzīgu pie­pūli, — Harvejs gārdza:

—   Puisēn!… Aj… Ar vārdu sakot: visi aizlaidās. Es sprāgstu nost, ievainojums pie sirds … Patiesību sakot, biju muļķis … mēs ar Redžu … esam ienaid­nieki … tomēr ne …

Viņš pakustināja roku, paberzēja zodu gar segu un turpināja:

—   Sakaļi aizdieba katrs uz savu malu, Ajan. Mēs ar Redžu pretojāmies: zini, mūsu amata brāļiem citā jomā enkuru izmest ir par vēlu. Un jāsaka — Peds nomira … Nekādi nevarēja izvēlēt jaunu rīmu… lopu bars!… Jau todien, kad tu aizbrauci, sanāca ma­tos … Kristofs aizgāja pie Peda … viņu nošāva Dže- ners. Es nevaru stāstīt, Aj, — visu laiku kaut kas žņaudz rīkli … un lauž muguru… Nu bet tu jau visu sapratīsi … nolēma dalīties, sakūdīja Sigbijs. Šoneris tukšs. Aj… Aizgāja … Visi aizgāja …

Harvejs apklusa, viņa iekritušās sejas asie vaibsti pauda ārprātīgu niknumu.

—   Padod ūdeni! — viņš strupi pateica.

Ajans pasniedza alvas krūzīti. Ievainotais pusi iz­lēja uz segas; rīkle viņam krampjaini raustījās. Ajans vaicāja:

—   Kad tas, Harvej, notika?

—  Vakar vakarā. Viņi visi … sanāks kopā … Viens … pie «Drauga» … Saprati?

—   Jā.

—   Izstāsti… — iegārdzās Harvejs. — Kaut gan…

Viņam aizrāvās elpa, viņš aizvēra acis un nekus­tējās. Ajans apsēdās, atspieda galvu rokās; viņa pleci un kakls smagi raustījās; tās bija raudas bez skaņām, bez asarām. Harvejs laikam bija aizmidzis. Piepūle bija atņēmusi visu viņa dziestošā, sašautā ķermeņa enerģiju.

—   Stella, — teica Ajans vēl klusāk nekā ievainotā Harveja elpa. — Ko tālāk? …

Bija aizritējusi kāda pusstunda; atjēdzies viņš ar sagrauztu sirdi vērīgi uzlūkoja stūrmani. Vēlēšanās, lai kāds viņu uzklausītu, lai varētu izteikt daļu sma­guma kaut pusdzīvajam, ciešanu pārņemtajam Har- vejam, izraisīja veselu birumu vārdu; viņš sacīja:

—   Zināt, Harvej, man tāpat sāp kā jums. Es … ar mani ir noticis, bet jūs jau neko nezināt… Es varēju būt laimīgs, Harvej!…

Viņš apklusa, viņam atbildēja klusums.