STĀSTI

Stils vērīgi klausījās, raudzīdamies Konseilam tieši acīs.

—   Es to visu redzu, — viņš vienkārši pateica, — tas ir vērienīgi. Vai nav tā?

—   Jā, — sacīja Vebers, — jā.

—   Jā, — apstiprināja Harts.

—   Neizsakāmas jūtas pārņem, — domīgi saviļņots turpināja Stils, — bet kā man bijusi taisnība! Kur dzīvo Pelegrins?

—   O, viņš ar karavāni izbrauca uz Oho.

Stils novilka ar pirkstu pa galdu taisnu līniju, sā­kumā lēnītiņām, bet tad ātri, it kā kaut ko notrauk­dams.

—   Kā to vietu sauc? — viņš vaicāja. — Kā Peleg­rins to atradis?

—    Tuksneša sirds, — teica Konseils. — Viņš to uzgājis taisnā līnijā starp Kordonbrinas un Bana ezeru. Vai tā bija, Hart?

—   Jā gan.

—   Vēl kāds sīkums, — ieminējās Vebers, kodīdams lūpu, — Pelegrins minēja tramplīnu — vienpusēju no­gāzi uz ziemeļiem, kura slīpi šķērsojusi viņa ceļu. Mednieks, meklēdams savējos, kas viņu jau noturē­juši par bojā gājušu, lai gan viņu bija tikai apdul­linājis krītošs koks, gājis visu laiku uz dienvidiem.

—   Un nogāze pāriet tajā plato?

Stils ar visu ķermeni pagriezās pret Veberu.

Vebers tad sniedza dažus topogrāfiskus norādīju­mus, tik precīzus, ka Konseils brīdinoši paskatījās uz viņu, uzsvilpodams: «Kur steidzies, skaistulīt, vēl saule uzlēkusi nav…» Tomēr nekas briesmīgs ne­notika.

Stils visu noklausījās un vairāk reižu pameta ar galvu savu silto mājienu. Pēc tam viņš negaidīti aši piecēlās, un skatiens, viņam atvadoties, atgādināja no miega atmodušos. Viņš nemanīja, cik uzmanīgi katru viņa kustību tvarsta sešas vērīgas vienaldzīgu cil­vēku acis. Vispār, pēc Stila ārienes grūti bija noprast, ko viņš doma, — tas bija cilvēks ar sarežģītām kustī­bām.

—   No kurienes jums, — Konseils vaicāja Veberam,

—   tik droša pārliecība par nezināmo, šī vietas pazī­šana?

—   Pena ekspedīcijas pārskats. Un mana atmiņa.

—   Labi. Nu bet kas būs tālāk?

—   Tā ir viņa darīšana, — smiedamies teica Vebers,

—  bet, cik es pazīstu cilvēkus … Vispār, nedēļas bei­gās mēs laižamies.

Gaismu durvīs šķērsoja ēna. Durvīs stāvēja Stils.

—       Atgriezos atpakaļ, bet iekšā neiešu, — viņš ātri runāja. — Es izlasīju uz jahtas sāniem ostu. Kon­seils—Melburna, bet vēl…

—       Flagstrīta 2, — Konseils tādā pašā garā atbil­dēja. — Un …

—   Viss, pateicos. Stils nozuda.

—       Tas laikam izdosies, — Harts aukstasinīgi pa­teica, kad klusēšana ikvienam no viņiem kaut ko pauda citādi. — Un viņš jūs atradīs.

—   Ko?

—   Tādi nepiedod.

—       Nieki, — bilda Konseils. — Dzīve ir īsa. Bet pa­saule — liela.

IV

Pagāja divi gadi, un Konseils pa šo laiku bija apce­ļojis vēl daudzas vietas, vērodams dzīves daudzvei­dību, un pastāvīgi mēģinājis iejaukties ar savām zob­galībām tās galvu reibinošajā lidojumā. Taču beidzot arī tas viņu nogurdināja. Tad viņš atgriezās mājās

pie vientulības sīvās baudas bez Dezesenta estētiska­jām konvulsijām, bet ar saltu, pašam neapzināma tukšuma īgnumu.

Pa to laiku atdzima un lūza sirdis, dunēja pasaule; un šinī dunoņā varēja saklausīt vienmērīgu soļu troksni. Tie apklusa pie Konseila mājas parādes dur­vīm; un tad viņš saņēma vizītkarti, kas atgādināja Kordonbrinu.

—   Es pieņemu, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Konseils, juzdams līdz ar smalkām nepatikšanām, kā­dās nonācis, dzīvinošu un saasinātu ziņkārību. — Lai ienāk Stils.

Sī sastapšanās notika desmit asu atstatumā milzīgā zālē, kuras sidrabainā gaisma ar visu savu caurspī­dīgo masu, šķita, apstādināja Stilu uz sliekšņa. Tā viņš kādu brīdi stāvēja, ielūkodamies mājastēva no­slēgtajā sejā. Šinī mirklī abi juta, ka atkalredzēšanās ir neizbēgama, pēc tam strauji gāja viens otram pretī.

—   Kordonbrinā, — Konseils laipni sacīja, — jūs pazudāt, un es aizbraucu, neuzdāvinājis jums Morada gravīru, ko es gribēju izdarīt. Tā ir jūsu gaumē — man jums jāsaka, ka fantastiskā Saturna ainava, kas tajā attēlota, uzvēdī visuma noslēpumu elpu.

—   Jā, — Stils pasmaidīja. — Kā redzat, es jūsu adresi atcerējos. Biju to pierakstījis. Esmu atnācis pateikt, ;ka biju Tuksneša sirdī un ieguvu tikpat daudz kā Pelegrins, pat vairāk, jo es tur dzīvoju.

—   Esmu vainīgs, — Konseils dzedri sacīja, — taču mani vārdi ir mana darīšana, un es par tiem atbildu. Esmu jūsu rīcībā, Stil.

Stils smiedamies saņēma viņa bezkaislīgo roku, pa­cēla to un papliķēja.