STĀSTI

Ajans apstājās, kad Stella piecēlās no krēsla. Jūras dzīve, kas bija iznirusi viņas acu priekšā, nobālēja, apdzisa, pārcēlās uz dimantu kaudzi. Meitene piegāja pie galda; rokas sāka kustēties, paceļoties pie sejas, kakla un sniedzoties atkal pēc jauniem dārgumiem. Viņa pagriezās, dārglietu apmirdzēta, pārvērstu, kvē­lojošu seju.

—   Viss šeit, — Stella skaļi sacīja. — Viss, par ko jūs stāstījāt, — man virsū.

Ajans piecēlās. Meitene ar sāpēm sirdī pievilka viņu sev klāt. Smeldzošas jūsmas pārņemts, viņš kaut ko čukstēja ar pēkšņa karstuma uzplūdā sasprēgājušām lūpām, bāls kā audekls. Viņš nespēja vairs valdīt par sevi — satvēra Stellas roku, ātri noskūpstīja un at­laida. Šis skūpsts šķita kā kodiens.

Stella nepakustējās, pat nenodrebēja. Šai klusajā saulainajā dienā viss bija pārmēru dīvains, lai dus­motos par šo rupjo cieņas izrādīšanu, vienalga, no kā tā nāktu. Tikai uzacis virs augstprātīgi smaidošajām acīm mazliet pavilkās uz augšu: roku skūpstīja vī­rietis.

—   Puisēn, — viņa teica, un viņas galva pagriezās tāpat kā pēc dažām dienām viesistabā sabiedrības ļaudīs, — vai es tev patīku?

—   Es skūpstīju portretu, — Ajans dobji sacīja. — Es domāju, ka tā esi tu.

Meitene iesmējās. Tai pašā mirklī viņu satvēra dzel­žainu roku pāris; pavisam tuvu, pie pašas auss siltas elpas strāva apsvilināja ādu, bet mirdzošajās, vēl gluži bērnišķīgajās, kaut ko lūdzošās, kaut kam drau­došās acīs dega tāds izmisums, ka bija mirklis, kad istaba salīgojās Stellas acu priekšā un spējās izbailēs sagrīļojās viss viņas augums; taču nākamajā mirklī viss atkal stingri nostājās savā vietā. Viņa izrāvās.

Iestājās klusums, ilgs kā gadu simtenis. Papagailis, gredzenā grozīdamies, trokšņaini skrapšķināja. Ajans smagi elpoja, viņa bēda bija liela, neizmērojama; sejā trīsuļoja nevaldāms, kautrs smaids. Vārdi, ko viņš dzirdēja, bija skarbi, aprauti kā pa ielu auļojoša jāt­nieka uzkliedzieni:

—   Tūlīt ejiet prom! Prom!

Viņš kādu mirkli pastāvēja nekustēdamies, it kā apsvērdams teiktā jēgu; pēc tam bez prātošanas un šaubīšanās, dusmās trīcēdams, pacēla pie deniņiem revolvera stobru. Viņš rīkojās neapzināti. Ierocis, ko izrāva maza, bet spēcīga roka, aizlidoja pie sienas.

Viņš pacēla acis; tās bija pilnas asaru, kas aizmig­loja meitenes seju. Istaba līgojās no vienas puses uz otru.

—   Ajan, — meitene maigi iesāka un apstājās, pār­domādama, ko teikt tālāk, un pēkšņi jaunekļa vien­kāršā, lētticīgā, spēcīgā dvēsele neapzinīgi uzveda viņu uz pareizā ceļa. — Ajan, jūs esat smieklīgs. Cita meitene pagrieztu jums muguru, es — nē. Ejiet, ne­prātīgais laupītāj, mācieties, kļūstiet par izglītotu, liela vēriena plēsoņu, par kapteini. Un kad simtiem cilvēku trīcēs no viena jūsu vārda — tad atnāciet. Vairāk neko es jums neteikšu.

Un tūlīt viņas vārdiem atbildēja līksms smaids — tik maz bija vajadzīgs, lai uzliesmotu pulveris.

—   Es jau par to biju domājis, — Ajans klusi sa­cīja. — Jums nebūs no manis jākaunas. Mums pašreiz ir viss ar kājām gaisā. Es pazīstu kuģi tikpat labi kā uzpūtīgais Harvejs. Esmu iemācījies lasīt kartes un rīkoties ar sekstantu. Es atnākšu.

Kaut kas līdzīgs žēlumam iemirdzējās Stellas acīs. Viņa noliecās, un viegls viņas lūpu pieskāriens apsvi­lināja Ajana pieri.

—   A! — viņš tikai izdvesa.

—   Nu ejiet taču! Ejiet!

Grījodarnies Ajans atvēra durvis. Sapņu meitene domīgi raudzījās viņa sejā, kas bija pilna pateicības. Pakļaudamies neizprotamajam, viņš izgāja galerijā; tikko pārdzīvotais gula viņa dvēselē kā mokošs salds smagums. Uz sliekšņa viņš pagriezās atpaka], un pē­dējie vārdi, ko viņš teica, bija bezgalīgas uzticības pilni:

—   Es atnākšu!

VIII

No jūrmalas dzelzceļa stacijas līdz klusajai vieti­ņai pie krasta klinšainās kraujas, kur bija paslēpta laiva, Ajans gāja kājām. Viņš nejuta ne nogurumu, ne izsalkumu. Liekas, viņš ieēda kaut ko līdzīgu ku­kurūzas medusrausim, ko bija nopircis no iznēsātāja. Bet tas varēja arī nebūt.

Kad viņš paņēma airus, atgrūda laivu un viļņa līganā šūpošana nesa krastu atpakaļ, skumjas, līdzī­gas ievainotā vientulībai tuksnesī, meta viņa sejā pilsētai pievērstu sāpīgu domu ēnas. Brīžam viņam šķita, ka viņš ilgi gulējis drudzī kaut kur saules svelmē un atmodies ar sāpēm sirdī, jo sapnis bijis maigas burvības pilns, un mīlestības smeldzes vīzijas aizsteigušās garām viņa slimības gultai, bet viņš pa­modies pusdienas svelmainā klusumā viens pats. Viss, tieši tā, kā bija, dzīvs, ar īstenibas spilgtumu un asumu neatlaidīgi šaudījās gar viņa acīm, kurās spul­goja vienā punktā koncentrēta gribas spēka gaisma.

Jūra kūpēja, vakara vēja brāzmas raustīja gabalos krasta miglu, un Vētru šaurums aizvilkās ar mēju plīvuru. Viļņošanās pieauga; nolaidenas tumšas ban­gas ar vieglu vienmērīgu dunoņu vēlās izplatījumā; baltas putu mežģīnes uzvirmoja to galotnēs un iz­gaisa pieaugošajā tumsā.