STĀSTI

Divi reizes viņam paslīdēja kāja. Tas tikko neat­grieza pie iepriekšējām domām, ka spožās pogas sa- triekušas sev galvu. Nākamajā mirklī, nezkur radies, kur ne, no kakta viņam pretī iznāca jauns, vingrs cilvēks, vēja appūstu seju, dzedrām platām acīm; ģēr­bies viņš bija ādas biksēs, blūzē un apjozies ar raibu jostu. Ajans izstiepa revolveri, to pašu darīja arī cil­vēks, kas bez trokšņa virzījās viņam pretī; un tā nu viņi pāris mirkļu stāvēja, kamēr Ajans saskatīja spo­guli. Apjucis un sasarcis viņš sāka raudzīties pēc dur­vīm, bet tās bija slēptas, visas sienas šķita vienādas, acis žilba, no zeltītiem ietvariem raudzījās stingi greznu sieviešu smaidi. Ajans sāka virzīties gar sienu — viņa acu priekšā pamirdzēja sprauga; viņš pastiepa roku — tur bija durvis, kas, viegli pastumtas, bez trokšņa atvērās.

Ajans gandrīz vai skriešus skrēja — viss bija tukšs, nekādu dzīvības zīmju. Viņš traucās no vienas istabas otrā. Trakais uzbudinājums viesa viņa smadzenēs jucekli un neskaidrību. Viņš neapstājās. Tikai vienu reizi, pārsteigts par dīvaino skatu: uz milzīgas melni pulētas kastes malas bija rindā saliktas baltas un melnas kaula nūjiņas, viņš gribēja tās paņemt, bet tās izslīdēja no pirkstiem, un negaidīti noskanēja sku­mīgs zvans. Ajans dusmīgi atrāva roku un trīcēdams ieklausījās: zvans apklusa. Tas bija neizprotami.

Šis pilnīga apstulbuma, izbrīna, baismīgas vientulī­bas mirklis izraisīja viņa dvēselē trulas sāpes. Viņš izdrāzās mazā gaitenītī, izskrēja saules pielietajā stikla galerijā, atvēra vēl vienas durvis un apstājās, sastinga aiz pārsteiguma, sirds vai pamira, un ap­trūka elpas.

VI

Istaba, kurā viņš tik trauksmaini iebrāzās, ar revol­veri vienā rokā un svarīno sainīti otrā, bija neparasti dzīvespriecīga. Sienas klāja baltsārti svītrots audums, tādēļ telpa atgādināja milzīga čemodāna iekšpusi; saules pusē sienas nebija, to aizstāja no grīdas līdz pat griestiem stikla rūšu rindas sešstūrainos zaļos ietvaros, un tādēļ šī siena atgādināja bišu šūnas, tikai ar to starpību, ka tajās zeltoja nevis medus, bet gaisma. Istaba ar šo gaismu bija kā lietin pielieta. Zirandoles ar vīteņaugiem aizklāja stikla sienas apak­šējo daļu; no griestiem lejup nokārās savijušies tropu ziedi, to stīdziņas trīsēja kā mazi nevainīgi taustek- līši. Kaktā virs bambusa šūpuļkrēsla tievā gredzenā šūpojās mazs cekulains papagailis. Vidū — galds, tam apkārt salikti sniegbalti mīkstie krēsli; saulē mirdzēja kafijas trauku sudrabs.

Ajans to visu neuztvēra — viņš redzēja, ka gais­mas un zaļumu ietvarā iznira portreta dzīvā seja; sie­viete nāca viņam pretī, izbijusies un bāla. Bet tūlīt pat viņas vaibstos iezīmējās rāms izbrīns: ieradums ap­valdīt sevi. Viņa stāvēja taisni, nekustoties un lielām pelēkām acīm raudzījās Ajanam tieši sejā.

—   Tā esat jūs, — Ajans ar pūlēm izdvesa. — Es jūs pazinu pēc portreta. Tur bija viens cilvēks, viņš teica, ka ienāks pie jums un pieteiks mani. Es domāju, ka tas ir nodevējs. Izstaigāju daudz istabu, kamēr jūs atradu.

—   Nolieciet revolveri, — meitene sacīja.

Ajans paskatījās uz savu labo roku, kurā bija sa­tverts ierocis, un aizbāza vesonu aiz jostas.

—   Es to izvilku visādam gadījumam, — viņš iz­dvesa, — mēs klusumam neuzticamies. Jūsu vārds ir

Stella, atvainojiet, ja es kļūdos, bet tā man teica tas skūtais vecais vīrs, kas jums kaut ko atsūtījis šinī sainītī. Kas tur iekšā — nezinu. Te tas ir. Es laikam jūs, jaunkundz, nobiedēju?

Meiča zobgalīgi paskatījās uz apmeklētāju.

—   Es varbūt būtu nobijusies, .ja jūs būtu atnācis naktī, bet tagad taču diena. Sēdieties un izstāstiet, kāds ir jūsu brāzmainā apmeklējuma iemesls.

—   Peds nomira,.— teica galīgi samulsušais Ajans.

Viņš bija pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru — tik

ļoti viņu meitene bija -apmulsinājusi. Viņš lūkojās meitenes sejā un nespēja no tās atraut skatienu. Viņa bija krietni jaunāka nekā portretā; mati palsi, sapīti vienā resnā bizē, kas sniedzās pāri gurniem; pelēkais tērps ar gaišzilo rotājumu cieši sedza kaklu un rokas; mirdzošās stirnas acis zem šaurām augstu izliektām uzacīm šķita paužam lepnumu. Kad viņa ko vaicāja, vaicāja visa viņas seja, bet labā roka pacēlās spēji, nepacietīgi.

—   Peds nomira, — atkārtoja Ajans. — Neviens ne­gribēja braukt, jo izcēlās apjukums. Ja jūs neko nezi­nāt, varu jums pastāstīt visu pēc kārtas. Kapteinis Peds ir atstājis novēlējumu un tajā lūdz, lai kāds no mums aizvestu pēc norādītās adreses jūsu portretu.

—   Jūs esat prātu zaudējis! — Stella, acis iepletusi, iesaucās. — Kādam gan kapteinim, mīļais cilvēk, va­rēja gadīties mans portrets?

Ajans sarka un bālēja. Prātu zaudējis! Viņa sejā ievilkās ciešanu vaibsti. Taču viņš šo mirkli bija jau pārvarējis, kad meitene pastiepa roku, it kā lūgdama, lai viņš nomierinās. Kad viņš sāka stāstīt tālāk, pēc katriem pāris vārdiem viņa balss aprāvās.

—   Es stāstu to, kas bija; es pats nezinu neko vai­rāk par jums, — viņš klusi sacīja. — Jūs nevarat uz