STĀSTI

Pūlī atskanēja dūkoņa. Tagad bija nemierīgi tie, kas stāvēja aizmugurē, priekšējie bija klusāki nekā apglabāšanas brīdī.

— Otrais punkts, — teica stūrmanis. — «Visas mantas, izņemot trīs tepiķus, uz kuriem attēlotas me­dības ar vanagiem, dāvinu Harvejam. Tepiķus atdot Ajanam — zēnam patika tajos lūkoties.»

Daudzi pagriezās, ar acīm meklēdami Ajanu, kas stāvēja visiem aiz muguras. Viņš bija pilnīgi mierīgs.

—       Tu uz tiem, Aj, varēsi gulēt, — teica drūmais Rikss, apskauzdams stūrmani, tādēļ ka Peda mantu vērtība nozīmēja krietnu summiņu.

—   Klusāk! — iešņācās Redžs.

Harvejs turpināja:

—       «Portretu, ko es ielieku aploksnē kopā ar šo pa­pīru, lūdzu kādu no jums nogādāt pēc adreses. Tas ir mans galvenais un vienīgais lūgums jums.»

Tālāk sekoja dažas miglainas, saraustītas piezīmes, no kurām visskaidrākā laikam bija šī: «…sargājiet no mitruma, krāsa nav lakota.» Pēc tam kaut kas bija svītrots, un tad sekoja paraksts, kas izskatījās kā izbi­ruši makšķerāķi.

Nepacietības pilnajam satraukumam pievienojās ziņkārība, kas izpaudās pazoļu čīkstēšanā. Gandrīz visi stāvēja uz pirkstgaliem, kaklus izstiepuši. Sigbijs iesaucās:

—       Velns parāvis, nu parādiet taču! Tas jums krei­sajā plaukstā!

Harvejs bez kādas steigas nolika dokumentu.

Tad pats ņēmās apskatīt sievietes attēlu, kas bija svešs šiem sašķobītajiem smaidiem. Augstprātīga iz­brīna ēna iegula starp viņa uzacīm, kas uzraukdamās gandrīz vai saskārās kā divas ogļu baržas mazā šaurā ostā.

Atskanēja saucieni:

—   Ei! Nu paklausieties! Tas taču nepieklājīgi!

—   Dodiet beidzot arī mums!

—   Palaidiet šurp to sievišķi bez lakas!

—   Peds ar sārtu ziediņu pogcaurumā! He!…

—   Ha-ha!…

Harvejs pastiepa roku, un tai pašā mirklī no tās nozuda portrets. Jau krietni vien nobružātais akvare­lis lēkāja no vienām rokām otrās; pieauguši vīri kļuva

kā bērni; daži skaļi smējās, kārīgi zobus atviezdami; daži nedabiski vaibstījās, it kā viņiem liktu taisīt re­veransu. Redžs nicīgi nospļāvās; viņš nevarēja ciest nekādas maiguma izpausmes; daudzus aizskāra šie pa daļai jocīgie, pa daļai kaunīgie iespaidi, tādēļ ka apkārt vienmēr bijusi jūtama tikai darvas, sviedru un asiņu dvaka.

—   Paskaties šurp, Aj, — cienīgi nostājies, sacīja jaunais Pilčers, — tas ir kaut kas labāks par taviem tepiķiem.

Ajans paņēma plāniņo kaula plāksnīti. Pirmā mir­klī viņš tikai redzēja seju, bet tūlīt pat nosarka tik stipri, ka viņam gandrīz kļuva smagi. Var jau būt, ka tieši zīmējuma apbružātajos toņos slēpās šā mazā portreta oriģinālais skaistums, jo portrets raudzījās viņā ar īstiem, dzīviem jaunības grācijas vaibstiem. Ajans neviļus sakustējās, it kā silta, saudzīga rokav būtu pārslīdējusi viņa sejai, un iesmējās ar saviem īpašajiem, "gari stieptajiem smiekliem, kas skanēja it kā kaklā, bez aizrautības. Pilčers teica:

—   Ko? Nudien, lai nu saka, ko grib, Peds ir bijis varens gailis, un kaut kur palikušas viņa vistiņas.

—   Tas nevar būt, *— Ajans kategoriski noliedza. — Nav tādas sievietes.

—   Kādēļ tu tā domā? — ieminējās Sigbijs.

—   Es neesmu redzējis, — Ajans īsi pateica un, brīdi klusējis, piebilda: — Patiesībā es reiz viņas redzēju, taču viņu bija pārāk daudz un nevarēju labi apskatīt. Mēs toreiz pagājām garām piestātnei ar viltotu holan­diešu pasi. Viņas tur vakarā stāvēja.

—   Beidziet niekus gvelzt! — uzsauca Redžs, ap­mierināts, ka Harvejs apklusis un viņš var piesaistīt visu uzmanību. — Kurš brauks?

—       Es negribu, — pateica Dženers, kad klusums pā­rāk ievilkās. — Kāda velna pēc?

Pārējie vilcinājās. Aizbraukt tādā nesaskaņu brīdī, kad nupat nupat sāks dalīt Peda zeltu? Kurš uzņem­sies šo risku, riskēs arī ar to, ka var atgriezties tukšā līcī vai labākā gadījumā vēl pie apvāršņa ieraudzīt «Degļa» pakaļgalu.

Redžs turpināja:

—       Nudien, kauns! Dienu agrāk, dienu vēlāk! Nu, kurš pieteiksies?

Daži pavirzījās nomaļus. Harvejs pēkšņi nobālēja, un visi strauji atkāpās: viņa rokā bija revolveris.

—       Nepateicīgie nelgas! — viņš kliedza, aizmirsis, ka šinī mirklī var zaudēt visus piekritējus — kā sle­penos, tā atklātos. — Zvēru pie velna mātes, jūs esat pelnījuši, lai liek jums vilkt lozes un pirmajam, kurš atteiksies, sašķaida galvaskausu. Es prasu pirmoreiz: kurš?

Šis «kurš» nožvindza pūlī kā tērauda trose pārtrūk­dama. Atskanēja apvaldītas lamas: neviens uz izsau­kumu neatbildēja — taisnība bija jūtama prasītāja pusē.

—   Otrreiz! — kliedza saniknotais Harvejs. — Kurš?

Sigbijs saknupa, sargādamies, lai Harvejs neiešauj.

Redžs ļaunā priekā hihināja, rokas drudžaini berzē­dams.

—       Nelie … — Harvejs gribēja izkliegt, bet balss aiztrūka.

Pie borta piegāja Ajans un atturīgi pamāja ar galvu.

—       Kurš? — Harvejam vēl pēc inerces paspruka paklusā balsī: — Aj, tu?

—   Es.

—       Trīsdesmit jūdzes ar laivu un divi simti pa dzelzceļu uz ziemeļiem.

—   Labi.

—   Šovakar.

—   Jā.

—   Nevajag zaudēt laiku.

—   Es braukšu, Harvej.

IV.