STĀSTI

—   Šie trīs mēneši, — Redžs gandrīz kliedza, — de­vuši mums vienpadsmit tūkstošu skaidrā naudā un divi — par pārdoto indīgo transportu. Nauda nogul­dīta bankā «Draugam». Ir paraksti. Dokumentus pār­baudīs jaunais priekšnieks. Klausieties, puiši, — viņš iekliedzās ar jaunu spēku, — izsakiet savas simpā­tijas! Lai katrs nosauc to, kuru viņš vēlētos, šeit visi ir brīvi!

Vienā mirklī iestājās dziļš klusums, it kā pēkšņi visi būtu izgājuši laukā un palicis Redžs viens pats. Sākās mēma, bet izteiksmīga saskatīšanās, ikviena acis mek­lēja atbalstu biedru sejās. Nedaudzi varēja palielīties ar to, ka viņu sirdis šai mirklī sāka sist straujāk, vai­rums zināja, ka viņu vārdi paliks neminēti. Sur tur pa kaktiem pazibēja intrigantu greizie smīni, sacēlās apvaldītu čukstu viļņi, kas vēlās no visām pusēm kā nakts paisuma pirmā atmoda.

Ajans stāvēja pie gultas un klusēja, viņa acu iek­šējais mirdzums pauda vispārējo apvaldīto satrau­kumu, kas mudināja pēkšņi paaugstināt balsi un teikt pašam vēl nezināmu vārdu, veselu runu, pēc kuras viss uzreiz kļūtu skaidrs kā uz delnas. īstenībā gan, ja viņam kāds šinī brīdī jautātu: «Aj, kurš ir viscienī­gākais?» — viņš atbildētu ar ierasto smaidu, kura noslēgtība biedēja. Beidzot bocmanis teica:

—   Stūrmanis Harvejs, puiši, un neviens cits!

Matroži visi klusēja, stūrmanis paraustīja plecus,

it kā brīnīdamies par šo garo pauzi, bet vispār viņš bija mierīgs. Bocmanis turpināja:

—   Es jums saku, nestīvējieties pretī. Harvejs visu zina, visu ir redzējis, visu patš pārdzīvojis. Viņš ir stingrs, tas tiesa, bet par kārtību pie viņa es savu galvu lieku ķīlā. Nu kas tad būs, valodu esat zaudē­juši, vai? Lai iet Harvejs, un beigta balle! Viss būs kā nākas!

—       Harveju! Harveju! — daži iekliedzās, izlikda­mies, ka izteic visu domas. — Viņu! Viņu!

Stūrmaņa piekritēji ciešā lokā ielenca savu kandi­dātu, pārējie nostājās Redža tuvumā. Večuki, pīpes pakšķinādami un spļaudīdamies, sameklēja revolve­rus: ierunājās pieredze, vecie plēsoņu instinkti, pie­sardzība pat miegā. Atskanēja kliedzieni:

—   Nost ar lielkungu Harveju!

—       Nosauciet kaut vienu cilvēku, ar kuru Harvejs būtu runājis kā ar sev līdzīgu!

—   Izvēlēties! Aiz borta ūdens papilnam.

—   Pavaicājiet vispirms Pedam!

—       Pusducis putnubiedēkļu pret īstu jūrnieku! Bravo, Harvej!

—   Pielaizieties Redžam!

—   Nost ar Harveju!

—       Jūs tur pie mucas neko labu neesat izdomājuši. Harvejs jums mutes aizbāzīs ātrāk nekā Peds.

—   Redžu! Mēs par Redžu! Redžu!

Redža bālajā sejā iesitās sārtums. Viņš strauji gro­zījās uz visām pusēm, smējās aizraudamies, kad pre­tējā puse viņu apmētāja ar lamām. Ajana roka neap­zinīgi sāka slīdēt pie jostas, kur karājās dūcis; viņš viss trīcēja šajā apdullinošajā draudu un trakuma virgā.

Troksnis pieņēmās spēkā, uz mirkli viss sajuka vienā raibā, kunkstošā murskulī, un tad atkal atskanēja atsevišķas balsis:

—   Redžu!

—   Harveju!

—   Redžu!

—   Harveju!

—   Nost ar Redžu!

—   Nost ar Harveju!

—   Mest viņus ūdenī!

—   Ar visu bocmani!

—   Un ar lādēm!

—   Un ar alvas krūzītēm!

—   Domā, ka mēs visi esam bez galvām.

—   Džentlmeņi! — bļāva Sigbijs, pats vēl nebūdams skaidrībā, ko viņš vēlas. — Ikviens no mums varētu būt par kapteini tikpat labi kā Austrumindijas kompā­nijas patentētie bārdaiņi, jo — kas tad pēc būtības šeit ir matroži? Visi vairāk vai mazāk pazīst jūru. Es, Dženers un Džips esam šķipera palīgi, Lausons — bijušais flotes bocmanis, Enerijs kalpojis par loci… visiem smadzenēs tulznas no halzēm un halzēšanas, bet kas attiecas uz drošsirdību, liekas, ka visi bailuļi ir nogalināti! Ko jūs vēl gribat?

—  Džener! — kaktā kāds iesaucās. — Ei, veco zēn, izvirzi savu kandidatūru!

Niknas lamas pildīja matrožu telpu. Visi drūzmējās ap nelaiķi, kas nu bija pilnīgi vienaldzīgs pret kaislību uzliesmojumiem. Daudzi, revolverus aiz muguras tu­rēdami, spraucās drūzmā; kliedzienos bija manāms metālisks spalgums, kas liecināja par ārkārtīgu sa­traukumu. Bocmanis Kristofs turēja roku azotē, un viņa bronzas seja zem sniegbalto matu kodeļas savie­bās traka niknuma smīnā. Harvejs, izslējies visā augumā, stāvēja kā pārakmeņojies: viņa acis ar kaķa ķepu žiglumu tvēra katru vismazāko draudu iz­pausmi, katrā viņa rokā bija iežmiegts pa revolverim ar stobru uz leju. Redžs, salīcis, kāju piesizdams, grozīja savu resno kaklu uz visām pusēm; viņa vaigos kvēloja sārti plankumi.

Ne agrāk, ne-vēlāk, bet tieši tai mirklī, kad tas bija nepieciešams, tādēļ ka gailis noklakšķēja divas trīs reizes, Ajans metās pie Peda līķa. Viņa lūpas trīcēja aiz uztraukuma; beidzot, notvēris klusuma mirkli, viņš kliedza no visa spēka, it kā tie, kuriem jādzird, atras­tos vismaz jūdzes attālumā no viņa:

—   Ja kapteinis Peds pieceltos, viņš visiem ausis norautu!

Ajans pārkliedza visus, un troksnis rimās. Harvejs . skarbi pasmaidīja, Redžs, izbrīnā apkārt blīnēdams, paraustīja zodu; skaļi iesmējās Sigbijs — un pāris mirkļos dullumu kā ass cirvis žagaru sakapāja Ajana nelokāmas pārliecības pilnie vārdi. Mirklis bija va­rens. Bocmanis sacīja:

—   Aj, nu pasmīdini vēl!