STĀSTI

Viņš paskatījās uz jaunekli, bet viņa saērcinātais skatiens paslīdēja Ajana skaudrajās acīs kā pīle uz ledus. Ajans šinī mirklī izskatījās dīvains: viņa kla­siskās sejas apakšējā daļa smējās, bet augšējā tai pašā laikā saglabāja pieaugušā mierīgo, nopietno vē­rīgumu, kad tas sāk rīkoties.

—   Atkārto, ko tu teici! — kliedza Redžs.

—   Es iesaku, — nevērodams laupītāju smieklus un jokus, turpināja Ajans, — šodien izklīst, bet rīt visiem sanākt kopā. Rīt būsiet rimtāki. Šodien te nekādas jēgas nebūs, var tikai iznākt, ka Redžs iešauj Harve- jam kājā, bet Harvejs Redžam lauž sprandu. Peds, protams, ir galīgi apjucis. Rīt, rīt katrs nāks ar kādu galīgu lēmumu. Turklāt jūs vēl esat piedzēruši!

—  Vārds vietā! — nagus grauzdams, pateica Sig­bijs. — Cik ātri puikas izaug!

—   Un nav taču nekāda labuma, — Ajans turpināja,

—  ja tiek izlietas asinis. Būs labāk, ja jūs izklīdīsiet. Nav vērts knikšķināt gaiļus. Jūs taču visi esat mani draugi, es vismaz tā domāju, ka man ienaidnieku nav. Es visu esmu pateicis, un vairāk man nav ko teikt.

Pusducis roku noslīga uz viņa pleca, jau tad, kad viņš vēl nebija beidzis runāt. Sis parupjais atzinības apliecinājums bija gandrīz vai patiess. Troksnis pa tam izvērtās šalkoņā. Redžs piegāja pie Harveja, it kā sarunai tematu meklēdams; Harvejs novērsās.

—   Ajan, — iesāka Kristofs, kad visi bija norimuši,

—  pēc pusgada tev augs ūsas, kā tu tad skatīsies?

—   Taisni, — teica Ajans. — Jūra nepanes ķildas,— viņš piemetināja, — bet rīt viss būs galā.

—   Aj, — ieteicās Sigbijs, — nudien tu esi neiedo­mājams vientiesis. Es tev varu apgalvot, ka ne viena vien lode iestrēgs dažam labam no mums mīkstumos, kamēr tu izdzirdēsi jaunā kapteiņa pavēli: «Sagatavot āķus!»

III

Vēl nebija nošķindējis ceturtās pusstundas sitiens, kad visi sastājās uz kvarterklāja. Atnesa Pedu; viņa ķermenis, cieši iešūts brezentā, izskatījās pēc milzīga sasieta roņa. Līķi novietoja uz dē|a, ko lietoja miroņu nogremdēšanai, atvēra bortu — un īpatnējais jūrnieku zārks klusi slīdēja pa klāju, ar kājām uz ūdens pusi. Dēlis, ko pieturēja trīs matroži, sašūpojās un apstājās; starp Peda kāju pēdām, cieši pie tām piesiets, melnēja svina klucis. Okeāns bija rāms; virs ūdens peldēja baltgalvji jūras ērgļi, turēdamies krasta tuvumā un ar spalgiem gari stieptiem kliedzieniem piepildīdami

tuksnesīgo zemes klusumu. Harvejs, cepuri noņēmis, piegāja pie līķa, un tūdaļ visu pavadītāju rokas tvēra pie galvas, atklājot saules svelmei ķieģeļsarkanos kak­lus un pakaušus.

Harvejs nolasīja lūgšanu, izklaidīgi tālumā skatī­damies un pārteikdamies. Pēc tam viņa roka aizklāja jūru, viņš lūdza klausīties.

—   Puiši, — viņš teica savā parastajā neizteiksmī­gajā balsī, roku nenolaidis, — kamēr jūra vēl nav savu dzelmi pašķīrusi, Peds ir pie mums. Es neprotu skaisti runāt. Mēs kopā ar viņu esam kuģojuši, kopā karojuši. Daudzi no mums par savu dzīvību ir patei­cību parādā viņam. Miers viņa pīšļiem.

—   Miers! — kā atbalss atsaucās komanda, un vis­skarbākās sejas atmaiga, it kā degunā kāds būtu pa­kutinājis. Viens ieklepojās.

—   Mēs tevi neaizmirsīsim, — turpināja Harvejs. — Tu no karātavām esi izsprucis, bet kā ar mums būs — kas to lai zina. Tomēr mēs dzīvosim, kā esam līdz šim dzīvojuši, kamēr mums pārkodīs rīkles. Amen.

Viņš deva mājienu, un dēlis ātri pārliecās pār malu. Līķis slīdēja lejup, nokrita un pazuda aiz klāja.

—   Plunkš! — uzšļāca ūdens.

Visi piegāja pie borta, vērodami, kā uzvirpuļotie loki izkūst gan pie kuģa, gan nostāk no tā. Pagāja kādas desmit sekundes — un ūdens virsma visapkārt «Deglim uz pulvera» bija atkal rāma, kā bijusi.

Tad visi sāka rosīties, sarunāties, sejas atbrīvojās no saspringtības. Ar Pedu nu viss bija nodarīts.

—   Puiši, — ierunājās Harvejs, — tas vēl nav viss. Kapteinis nav gribējis mirt kā pēdējais klaidonis — ir novēlējums. Tas bija ieslēgts kastītē, kurā viņš žā­vēja tabaku.

To dzirdot, atplauka pat visdrūmākās sejas: šis no­vēlējums solījās būt interesants. Sigbijs piespraucās tuvāk par visiem — viņš nekad tādu joku nebija lasī­jis, lai gan viņa tēvs nomira pats uz savas zemes. Dzīve izšķir radiniekus.

Harveja rokās parādījās aploksne, un grūti bija pa­teikt, vai to šinī mirklī atvēra desmiti sasprindzinātu acu pāri vai stūrmaņa pirksti. Nočaukstēja savārtītā lapiņa. Bez tam vēl stūrmanis turēja kaut ko kreisajā rokā sažņaugtu, acīmredzot no aploksnes izņemtu.

Harvejs nepacēla acis uz pūli, kā to parasti dara tie, kam lasāms kaut kas svarīgs. Viņš lasīja ar zināmu piepūli, jo Peda skolas gadi bija aizritējuši, s sienot velkoņu mezgkis. Salasīt tomēr varēja.

«18.. .9. gada 11. jūlijā, — Harvejs izlasīja, priek­šējās rindas sakustējās. — Es, Matisens Peds, varu nomirt. Ja tas notiktu, es negribētu ne no viena šķir­ties ar naidu, tādēļ novēlu:

1. Manu personīgo naudu, deviņi simti sešdesmit mārciņu zeltā, kas atrodas zem galdā kājas, pa kreisi sienas pusē, ja paceļ dēli, — visiem, bez izņēmuma, līdzīgi.»

Harvejs apstājās, izdarīdams ar roku asu, bet neno­teiktu žestu.