STĀSTI

—   Protams, protams, — Henisons piebalsoja, — bet man patiešām sirds nav mierā, kamēr neesmu vēlreiz savējo apskatījis. Saprotiet mani tā cilvēcīgi. Es ne­vienam neteikšu un arī jūs nevienam pašam nesakiet, un nekāda nelaime nebūs. Un … ā, tepat jau ir, — ierā­diet tai vietu «Grilla-Ruma» kasē.

Viņš izvilka zelta monētu — visu, kas viņam vēl bija, — un ielika Nursa nedrošajā plaukstā, ar savu karsto roku saspiezdams sarga pirkstus.

—   Nu, jā, — teica Nurss, — es to visu ļoti labi saprotu… Ja, protams… Ko lai dara — iesim.

Nurss pieveda Henisonu pie cerību cietuma, atvēra durvis, ieslēdza gaismu, pats nostājās uz sliekšņa, pārlaidis skeptisku skatienu saltajai, augstajai telpai, kurā uz paaugstinājumiem, pārklātiem ar zaļu vilnas drānu, bija novietotas nekustīgas vaska un māla būt­nes, kurās bija iemūžināts tas savādais, pārveidotais dzīvīgums, kas raksturīgs skulptūrām. Divi cilvēki to uztvēra katrs citādi. Nurss redzēja lelles, turpretī He- nisona dvēselē tai pašā laikā no jauna uzbangoja mul­sums un sāpes. Viņš ieraudzīja savu modeli starp sve­šiem, uzmanībā sasprindzinātiem tēliem un sāka ar acīm meklēt Ledanu.

Nurss izgāja laukā.

Henisons pagāja kādus soļus un apstājās pie nelie­las baltas statujas, ne augstākas par trim pēdām. Ledana modelis, ko viņš uzreiz pazina pēc līniju brī­numainā viegluma un vienkāršības, izcirsts marmorā, atradās starp Punku un godīgā, čaklā Proisa no­žēlojamo domu augli — trulu Junonu ar vairogu un pilsētas ģerboni. Arī Ledans nepārsteidza ar izdomu. Nekas vairāk — tikai domās nogrimusi jauna sieviete nevērīgi apņemtā, mazliet noslīdējušā sagšā nolieku­sies ar žagariņu zīmēja smiltīs ģeometrisku figūru. Sarauktās uzacis pareizi veidotajā sievišķīga spēka pilnajā sejā pauda saltu, nelokāmu pārliecību, bet ne­pacietīgi izstieptais slaidās kājas purngals šķita sitam takti kādam viņas domās topošam aprēķinam.

Henisons atkāpās, juzdams savu sakāvi un sajūsmu. — A! — viņš iesaucās, beidzot vīrišķīgi kļūdams tikai mākslinieks. — Jā, tā ir māksla. Tikpat kā notverts stars. Kā viņa dzīvo. Kā elpo un domā.

Tad — lēnām, ar drūmu ievainotā iedvesmu, kurš aplūko savu brūci vienlaikus kā ārsts un slimnieks, Henisons piegāja pie tās «Sievietes ar grāmatu», ko bija radījis pats, dodams viņai visas cerības uz atpes­tīšanu. Viņš pamanīja zināmu nebrīvību tās pozā. Ieskatījās naivajos trūkumos, slikti apslēptajā cen­tībā, ar ko gribējis aizstāt precīza mākslinieciska re­dzējuma trūkumu. Relatīvi tā bija laba, bet pēc būtī­bas, salīdzinājumā ar Ledanu, nē. Ar skumjām un sāpēm, ar visaugstāko taisnīgumu, kam vienmēr viņš bijis uzticīgs, viņš atzina, ka Ledanam ir neapstrīda­mas tiesības tēlot marmorā, negaidot Stersa labvēlīgo mājienu.

Dažu minūšu laikā Henisons nodzīvoja otru dzīvi, pēc kam slēdziens un lēmums varēja pieņemt tikai vienu formu, kas raksturīga viņam. Viņš paņēma ka­mīna knaibles un ar trim spēcīgiem triecieniem pār­vērta savu modeli par mālu, — bez asarām, bez mežo­nīgiem smiekliem, bez histērijas, — tik vienkārši un lietišķi, kā saplēš neizdevušos vēstuli.

—   Tos triecienus, — viņš teica Nursam, kas at­skrēja, izdzirdis troksni, — esmu devis pats sev, jo esmu sadauzījis tikai pats savu darbu. Jums būs te mazliet jāsaslauka.

—   Ko?! — iekliedzās Nurss, — šo te… un tā bija jūsu … Bet es jums teikšu, ka man tā vislabāk patika. Ko jūs tagad iesāksiet?

—   Ko? — atkārtoja Henisons. — To pašu, tikai la­bāk, — lai attaisnotu jūsu glaimojošās domas par mani. Bez knaiblēm uz to cerības bija mazas. Katrā ziņā ērmotais, bārdainais Ledans, kas apkrāvies ar mazuļiem un talantu, var būt mierīgs — žūrijai citas izvēles te vairs nav.

ATGŪTĀ ELLE

.

I

Pārmērīga domu saspringtība, ārkārtīga ner­vozitāte, laikmetīgo pārdzīvojumu neciešama pārsāti- nātība, tas viss, savijies nedalāmā kopsakarā kā mil­joniem šķiedru vienā asbesta gabalā, turēja mani, žur­nālistu Galienu Marku, pēdējos desmit gadus apziņas spīlēs. Nebija tāda jautājuma vai fakta, ko es uztvertu izolēti: viss, ko redzēju, jutu vai pārdomāju, bija cieši

jo cieši saistīts ar bezgala daudzām pasaules parādī­bām, kas asociāciju plūsmā traucās apziņā. īsi sakot, es atrados nepārtrauktās mokošās filozofiskās pārdo­mās, kas vispār raksturīgas mūslaiku cilvēkiem, pro­tams, dažādā intensitātē un dažādā pakāpē.

Tāpat kā zūd telpa, ko iznīcina bezgalīgo tehnisko izgudrojumu saskaņota darbība, pasaule zaudēja per­spektīvu, kļuva līdzīga ķīniešu zīmējumam, kur tuvais un tālais, nenozīmīgais un kolosālais — viss vienā plaknē. Viss nāca virsū, viss māca apziņu, kas bija pārmērīga darba izmocīta. Zinātne, māksla, nozie­dzība, rūpniecība, mīlestība, sabiedrība — viss līdz galējībai izsmalcinātās un rafinētās izpausmes formās kā neizskaitāmu faktu leģions metās aplenkt saprātu, savelkot ap garīgo apvārsni visstingrāko problēmu mākoņus, un man gribot negribot visu šo iespaidu haosu vajadzēja turēt nožēlojamā un apšaubāmā kār­tībā, relatīvā līdzsvarā.