STĀSTI

Es apgūlos bez mazākā aizkustinājuma par viņas prieku un satraukumu. Es gulēju ļoti cienīgi, noska­ņots labvēlīgi pret aprūpēšanu un savu horizontālo stāvokli. Vizija apsēdās pie pagalvja, stāstīdama par mani, un es ieraudzīju viņas stāstā cilvēku ar dzel­tenu seju, ar karstumā sasarkušām acīm; viņš rāvis nost no sašautās galvas apsēju un triecis visādus niekus, Uz kuriem klātesošie atbildējuši ar ledu un tab­letēm. Tā turpinājies vienu mēnesi. Komplicēto mehā­nisko barošanu es iedomājos kā mutē krītošu pīrā­dziņu un buljona karošu lietu. Vizija, starp citu, sacīja:

—   Man bija tikai viens mierinājums, gadījumā ja viss beigtos traģiski: ka arī es tad miršu. Bet tu tagad par to nedomā. Cik ilgi neesmu ar tevi runājusi! Ar labunakti, mīļais, izglābtais draugs! Mam arī nāk miegs.

—   Ak tā!… — es teicu, mazliet aizvainots par to, ka mani atstāj, bet visumā neparasti apmierināts. Lie­liska, ne ar ko nesalīdzināma pabeigtības un kārtības izjūta visā notiekošajā mani apņēma kā silts vilnis. «Vīrs pelnī naudu, uztur sievu, kura viņam to atmaksā ar mīlestību un kopšanu slimības laikā, bet tā kā vīrie­tis vispār ir svarīgāks par sievieti, tad viss ir pareizi un labākā kārtībā.» Tā es nodomāju un tūdaļ devu sev šādu vērtējumu: «Es esmu labs un taisnīgs vīrietis.» Vēl lielāku sajūsmu manī izraisīja priekšmeti, kurus nejauši uzlūkoju: sienas kalendārs, papīru grozs un lampa ar tīkamu zaļu kupolu. Tie galīgi nostiprināja manī un ap mani valdošās kārtības laimīgo noskaņu. Tik labi, tik mierīgi man vēl nekad nebija bijis.

—   Lieliskā, mīļā Vizij! — es teicu. — Man noteikti nekas nav pretī, ka tu iemigsi. Ej. Ceru uz tavu mod­rību — ka tu vajadzīgā brīdī pamodīsies, ja man tas būs nepieciešams.

Viņa izklaidīgi pasmaidīja, teikto nesaprazdama,— kā man tagad liekas. Drīz es paliku viens. Lieliskais noskaņojums bija mani galīgi izlutinājis, nogurdinā­jis. Aiz prieka notirinājis kāju, es iemigu. «Puicis- kums,» jūs teiksiet. Ai, kaut tā būtu!

III

Pēc astoņām dienām Vizija atlaida mani pastaigāt. Viņai ļoti gribējās nākt man līdzi, bet es to nevēlējos. Es uzskatīju, 'ka viņas pārmērīgā nopietnība un ner­vozitāte neatbilst tām svētlaimīgajām jūtām, par ku­rām jau runāju iepriekšējā nodaļā. Nepamatota prieka, kā arī neierastas vienkāršības un iespaidu skaidrības pārņemts, es baidījos, ka Vizija, manas ilgās slimības nogurdināta, pastaigas laikā nepacelsies līdz mana noskaņojuma līmenim un tātad negribot to sapostīs. Es izgāju viens 'pats, atstādams Viziju satrauktu un izbrīnījušos.

Herama ir neliela pilsētiņa, un es ātri vien -pa loka ielu apgāju tai apkārt, tīksminādamies par klusumu un sniega baltumu. Garāmgājēju nebija daudz. Ar pa­tiku es nolūkojos viņu provinciālajās stiprajās, rāma­jās sejās. Pie tirgus, 'kur pītos grozos vizēja glumu, zilganu zivju pārpilnība, gozējās dārzeņi zaļā, sar­kanā, violetā un sārtā apmalē, bet gaļas liemeņi vēlīgi stāstīja par garšīgiem, sviestā čurkstošiem bifštekiem, es dziļdomīgi .pastāvēju minūtes piecas gastronomiskā noskaņā, bet tad devos tālāk, domādams, cik jauki dzī­vot šai brīnišķajā pasaulē. Ar kvēlas atzinības jūtām es atcerējos kādreiz ienīsto Guktasu. Ja nebūtu bijis Guktasa, nebūtu bijis divkaujas; ja nebūtu bijis div­kaujas, es nebūtu mēnesi nogulējis bez apziņas. Sli­mības mēnesis devis atpūtu dvēselei. Tā es domāju, neapjauzdams sava stāvokļa patiesos cēloņus.

Nepieciešams pateikt, lai pie tā vairs nebūtu jāat­griežas, ka sakarā ar smadzeņu ievainojumu manas domas tagad kavējās tikai pie tām parādībām, pie tiem priekšmetiem, kurus uztvēru tieši ar pieciem jutekļiem. Tas pats attiecās ari uz manu atmiņu. Es atcerējos

tikai to, ko biju redzējis un dzirdējis, varēju atcerēties pat smaržu, vājāk — pieskārienu, vēl vājāk — ēdiena vai dzēriena garšu. Atcerēties noskaņojumu, domas nebija manos spēkos; pareizāk, domas un noskaņas izzuda no atmiņas pilnīgi bez pēdām, bez mazākās satraukuma ēnas.

Un tā es gāju vienmērīgiem ātriem soļiem, jautrā pacilātībā, kad pēkšņi ieraudzīju otrpus ielai izkārtni ar zelta burtiem. ««Mazās Heramas» redakcija» — es izlasīju un tūlīt iegriezos tur, vēlēdamies bez kavēša­nās uzrakstīt rakstu, par ko, kā es labi atcerējos, man vienmēr labprāt maksāja naudu. Istabā, kurā bija ma­nāmas pretenzijas uz zināmu stilu, tomēr ar lietišķu mājīgumu, sēdēja trīs cilvēki. Viens no viņiem, ar cieņu palocīdamies, teicās esam redaktors un īsām patīkamām frāzēm izteica prieku par manu izveseļo­šanos. Pārējie bez apstājas smaidīja, un ar šiem smai­diem visa sabiedrība mani sajūsmināja līdz sirds dzi­ļumiem; es uzsitu redaktoram uz plecu un sacīju:

—   Nekas, nekas, cienītais! Kā redzat, viss kārtībā. Mēs jūtamies lieliski. Bet atļaujiet palūgt tinti un papīru. Es uzrakstīšu jums mazu rakstiņu!

—   Kāds gods! — iesaucās redaktors, rosīdamies ap galdu un pamādams citiem darbiniekiem, lai nozūd.

Viņi izgāja laukā. Es apsēdos atzveltnī un paņēmu spalvu.

—   Es jūs netraucēšu? — teica redaktors vaicājošā tonī. — Es arī iziešu.