STĀSTI

—   Gal, es raudu tādēļ, ka tev tik ilgi un smagi bija jācieš; tu biji bez apziņas, par matu no nāves, un es atcerējos savas bailes, veselu mēnesi ilgas bailes. Es atcerējos, kā tu stāstīji man par mazo mēness iedzī­votāju. Tu man pierādīji, ka tāds ir… un sīki aprak­stīji: divi sprīži garš, apaļš un resns, uz galvas pūci­ņas … un viņš klepo… Ai, Gal, es domāju, ka tu man nekad vairs neko tādu nestāstīsi! Kādēļ tu uz mani dusmojies? Tu gribi atgriezties atpakaļ? Bet He- ramā taču ir labi, kluss! Gal! Kas tev kait?

Es lēnām atbrīvojos no Vizijas rokām. Tas nu bija skaidrs — šī sieviete dīvaini un ļaunprātīgi mani mulsina.

—   Mēness iedzīvotājs ir pasaka, — es viņai iespai­dīgi paskaidroju. Pēc tam domāju, domāju, līdz bei­dzot apjēdzu: «Vizijai šķiet, ka es nejūtos labi.» — Ek, Vizij, — es teicu, — man tagad tik jauki klājas kā'vēl nekad! Es uzrakstīju rakstiņu, saņēmu naudu! Te ir nauda!

—   Kādu rakstu, kur?

Es pateicu — kur un piebildu: «Par sniegu.»

Vizija uzticīgi pamāja. Viņa laikam cerēja, ka es sākšu runāt tāpat kā senāk — nopietni un draudzīgi. Bet kalpone ienesa «kalešiņas», un es cītīgi ķēros pie tām. Mēs klusējām. Vizija neēda. Paceldams acis, es ikreiz sastapu viņas nervozi rāmo skatienu, no kura man, kā no pratināšanas, gribējās noslēpties. Es biju pilnīgi vienaldzīgs pret viņas klātbūtni.

Šķita, ka nav tāda spēka, kas varētu sagraut manu bezgalīgo, laimīgo līdzsvaru. Vizijas asaras un skum­jas tikai uz mirkli skāra to un tikai tādēļ, lai darītu vēl vairāk nesatricināmu — ar kontrasta spēku — to neizsakāmo apmierinājumu, kādā, līdz ausīm iegrimis, es sēdēju pie mirdzoši balta galda, uz kura kūpēja aro­mātisks ēdiens, lielā, gaišā un siltā istabā kā pie sēkļa saulē sasilušā ūdenī. Paēdis es paskatījos uz Viziju un atkal viņa šķita man patīkama, pēc tam piecēlos, noskūpstīju viņu uz lūpām tā, kā skūpsta nepacietīgs vīrs. Viņa atplauka (es redzēju, kāda gaisma iemir­dzējās viņas acīs), bet piecēlusies piegāja pie galdiņa un, jokodama pacēlusi virs galvas zāļu pudelīti (es vēl paretam dzēru zāles), šķelmīgi teica:

—   Divas karotes pēc pusdienām. Mēs, Gal, uz pus­otra mēneša vēl esam šķirti.

—  Ak tā? — es teicu. — Bet es negribu zāles.

—   Un manis dēļ?

—   Kas par niekiem! Esmu taču vesels! — Pēkšņi paskatījies pa logu, es ieraudzīju ātri skrienam pui­sēnu ar sārtu, draiskulīgu seju, un man tūlīt uznāca neatvairāma vēlēšanās iet, skatīties, klausīties un oš­ņāt. — Es iešu, — sacīju, — uz redzēšanos, Vizij!

—   Nu nē! — viņa apņēmīgi iebilda, ņemdama mani zem rokas. — It īpaši tādēļ, ka tu tik' neparasti to vēlies!

Es izrāvos, uzvilku kažoku un uzliku cepuri. Mana jautrā, asā pretošanās pārsteidza Viziju, bet viņa vairs neraudāja. Viņas sejā parādījās bēdas un sa­mulsums. Raudzīdamies uz viņu, es nodomāju, ka viņa ir vienkārši stūrgalvīga. Es viņu apveltīju ar vienu no tiem īsajiem, tukšajiem skatieniem, ar kā­diem bez vārdiem runā par pašreizējā mirkļa apnicī- gumu, pagriezos un ieraudzīju sevi spogulī. Kāda seja! Trešo reizi es to pēc slimības aplūkoju un trešo reizi biju līksmi pārsteigts: rāma acu izteiksme, lūpu kakti­ņos labsirdīga rieva, seja — ne tukla, ne vāja, ne balta, ne pelēka, bet kā uzbužināts un nogludināts spilvens. Tā acīmredzot es priekšstatu par savu iztē­loto seju pārcēlu spoguļa attēlā, redzēdams pavisam ko citu, nekā patiesībā bija. Virs kreisās uzacs, ādu mazliet savilkusi, sārtoja rēta pupas apveidā — šo lodes zīmi es rūpīgi apskatīju un atradu par ļoti pi­kantu. Pēc tam es izgāju, durvis stipri aizcirzdams, tā parādīdams savu varu, un atrados uz ielas.

IV

Nezinu, cik ilgi un pa kādām vietām biju klīdis, kur apstājies un ko darījis; to es neatceros. Satumsa. Kā no miega pamodies, es izdzirdu grūtu, smagu un garu nopūtu — it kā no pašiem dvēseles dziļumiem. Uz stūra zem gaiši apgaismota loga, pie tumšas sienas piespiedies, stāvēja cilvēks bez cepures, trūcīgā, ne­tīrā apģērbā. Viņš bija sagrauzts un raidīja izplatī­jumā smagas, bezgalīgu bēdu pilnas nopūtas, elsas, raudas. Cilvēka seju es neredzēju. Beidzot viņš teica drūmā un neizsakāmi aizkustinošā izmisumā: «Ak dievs! Ak dievs!» Es nekad neaizmirsīšu toni, kādā šie vārdi tika izdvesti.

Man kļuva baismi. Es jutu: vēl viena nopūta, vēl viens mirklis — un mans labais dvēseles līdzsvars izplūdis spalgā nervozā kliedzienā.

Es steigšus atgāju nost, atstādams elsojošo cilvēku vienu ar viņa apslēptajām bēdām, un devos uz pilsē­tas centru. «Ak dievs! Ak dievs!» es mehāniski atkār­toju, šis mazais incidents bija atstājis netīkamu sa­jūtu — sapīkuma vai nemiera ēnu. Un visai mierīgs es nejutos. Tumsa pa to laiku bija sabiezējusi ar visu savu klusās ziemas nakts spēku. Garāmgājēji gadījās retāk un steidzās ātrāk. Retajās laternās monotoni šņāca gāze, un es neviļus pieliku soli, traukdamies uz mirdzošajiem centra laukumiem.