Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija pārsteigta juta, ka lūpām pieskaras Hercogienes lūpas un violetās acis uz brīdi apstājas pie viņas, un tad Arianna pasniedza Džordžijai smagu samta maisiņu ar monētām. Džordžija stostīdamās pateicās, tikmēr montonieši visi kā viens atzinīgi auroja, bungoja pa galdiem un dauzīja kājas. Lūk, kā, viņuprāt, bija jāizrāda prieks.

Džordžija samulsusi apsēdās, bet Hercogiene mierīgi paņēma kausu ar vīnu, ko viņai ielēja Paolo. Neba Arianna nezināja, ka sudrabu Džordžija, stravagējot mājās, līdzi nepaņems. Meitene nolēma atdot to Paolo, lai tik cilvēks paēd patlaban viņš velti nezaudēja laiku.

Lučiano plosīja greizsirdība. Arianna uz viņa pusi pat nepaskatījās, pat neuzsmaidīja, tomēr zēns juta, ka viss, ko jaunā Hercogiene dara, adresēts viņam. Patlaban Arianna koķetēja ar Gaetano. Ko tad Lučiano tādu izdarījis, ka izpelnījies viņas dusmas? Lučiano atcerējās Džordžijas skūpstu, bet tas taču neko nenozīmēja. Džordžija noskūpstīja arī Če-zari un katru otro Auna iedzīvotāju tā remoriešiem pēc lielas uzvaras pieņemts. Lučiano taču bija apskāvušas daudzas zvaigznāja meitenes, kuras viņš redzēja pirmoreiz.

Tonakt Aunā valdīja nepiespiesta, nebēdnīga gaisotne. Stellata no di kimiči bija atkarota un pēc gadsimta ceturkšņa atgriezusies Aunā. Kas zin’, kad tā būs atkal? Nākamā gada maijā svētku nakts brīvās gaisotnes dēļ Aunā piedzima daudz mazuļu, un ne viens vien zēns tika nosaukts par Džordžio vai Čezari, bet meitenes par Stellu vai Merlu.

Gaetano nespēja palikt vienaldzīgs nedz pret gaisotni, nedz Ariannas uzmanību, ko tā viņam veltīja. Jaunais di Kimiči dzēra vīnu vairāk, nekā pienāktos drosmei lai var izpildīt savu pienākumu. Daudz netrūka, un Gaetano sev iestāstītu, ka būt par daiļās Belecas valdnieces vīru nav grūti, turklāt šī doma šonakt nelika mieru, un tā jau bija gadījies arī agrāk.

Te pēkšņi Gaetano pārdomas iztraucēja kliedziens.

Skatieties! sauca Čezare. Ieradušies manuši!

Aurelio ar Rafaelu, klusītēm ieslīdējuši skvērā, stāvēja un runājās ar Merlu un izskatījās, ka zirgs abos saprātīgi ieklausās. Pamazām vien skvērā sanāca pārējie krāsaini tērptie manuši, un, kad Paolo devās viņus uzrunāt, lai piedāvātu Auna viesmīlību, manuši paņēma rokās mūzikas instrumentus un sniedza improvizētu koncertu. Auna bundzinieks viņiem pievienojās, aši uzķerdams sarežģītos ritmus, un pat ziņneši uz savām taurēm lūkoja spēlēt līdzi.

Vairums montoniešu jau bija tīkamā vīna, miega bada un laimes skurbumā, tāpēc priekšnesums pārāk bargi kritizēts netika. Vēlāk Aurelio spēlēja viens pats. Melodija skanēja saldsērīgi, vedinādama Gaetano uz domām par brāli un tad māsīcu meiteni, no kuras drīz vien nāksies atteikties uz visiem laikiem.

Zilga noskaņa lauž sirdi, vai ne, Principe? apjautājās sieviete, ko jaunais di Kimiči līdz šim nebija ievērojis. Gae-tano redzēja, ka viņa ir ļoti glīta, tērpusies Auna krāsās. Pirmajā acu uzmetienā sieviete atgādināja Hercogieni, bet tad jauneklis apķērās, ka viņa taču ir krietni vecāka. Un tomēr līdzīga Ariannai varbūt ciemos atbraukusī krustmāte? Nūja, Hercogienes tante laikam ir precējusies ar Doktoru Detridžu.

Ļoti saviļņojoši, kundze, Gaetano pieklājīgi atbildēja.

Mūzika, šķiet, vēstī par zaudētu mīlu un uzvarā gavilējušo pienākumu, sieviete turpināja. Par aplamu izvēli un ziedotu mūžu, dzīvojot ar šīs izvēles sekām.

Gaetano ne pa jokam satrūkās varbūt sieviete ir gaišreģe vai arī kārtējā stravagante?

Jums pa spēkam tik labi iztulkot zilgas noskaņas? viņš pajautāja.

Manušu mūzika nav nemaz tik vienkārša, sieviete atbildēja.

Gaetano pagriezās, lai uzmestu skatienu arfistam, bet, kad melodija izskanēja un viņš pagriezās atpakaļ, sievietes vairs nebija. Pagāja brīdis, līdz elēģiskās taktis pagaisa tumsā. Tad sākās cita, līksmāka melodija, un galdus sagrūda kopā, lai izbrīvētu vietu dejām.

Gaetano uzlūdza Belecas Hercogieni, ar acs kaktiņu manīdams, ka Ariannas tēvs dejo ar noslēpumaino sievieti.

Kas ir tā dāma ar Reģentu? viņš pajautāja Ariannai.

Viņa nupat man pateica kaut ko visai neparastu. Varbūt burve?

Arianna iesmējās.

Ne viens vien tā domā, viņa sacīja, neatbildēdama uz Gaetano jautājumu.

Tikmēr Lučiano un Čezare bija sprukās. Abiem gribējās dejot ar Džordžiju, bet Aunā valdija uzskats, ka viņu žokejs ir zēns. Remorieši, izrādot sirsnību, nebija aizspriedumaini -neviens nebrīnījās, redzot apskaujamies vai pat saskūpstāmies puiša cilvēkus, sevišķi jau godos, taču dejot gan dejoja tikai vīrietis ar sievieti.

Visi trīs atradās glītu, atsaucīgu meiteņu ielenkumā. Arianna meta greizus skatienus uz Lučiano, kas patlaban dejoja ar žirgtu melnmati, savukārt Džordžija izmisīgi vēroja Paolo, kas, laimē starodams, griezās dejā ar Teresu.