Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pagausinājusi milzīgā bēra soli, Džordžija, neticēdama pati savām acīm, šķērsoja taisni. Uzvara! Viņa bija izcīnījusi Aunam uzvaru! Taču visapkārt valdīja nedabisks klusums. Džordžija jutās kā sastingušā videofilmas kadrā. Visu skatieni bija pievērsti kolonnas virsotnei. Dvīņu karogs no tās bija pazudis. Džordžijai no kolonnas virsotnes pamāja Čezare -Merlas mugurā, un pacietīgi planēja', līdz atraisīja sev no kakla pagalam raupju sarkani dzeltenu kaklautu un iestiprināja to smailē.

Bīstami noliecies gar lidojošā zirga sāniem, Čezare sauca lejup Džordžijai: Uzvara! Uzvara un līksme!

Campo atdzīvojās un sāka gavilēt.

23. nodaļa. Auns vienās ugunīs

Lučiano parādījās Campo elsodams: viņš ar Zvaigžņugaismu visu ceļu no Santa Finas bija jājis bez apstājas. Abi ieradās krietni vēlāk nekā Čezare ar Merlu. Sacīkšu laukumā tribīnes jau bija tukšas, lai gan zem Dvīņu tribīnes vēl drūzmējās pēdējie skatītāji, lūkodami tikt uz katedrāli. Piesējis Zvaigžņugaismu pie metāla gredzena ielā, kas veda uz piazza, arī Lučiano steidzīgā solī devās uz Domu.

Kurš uzvarēja? Lučiano pajautāja garāmejošam remo-rietim, taču atbilde noslāpa troksnī, kas nāca no melnbaltās katedrāles. Lučiano spraucās cauri drūzmai, un aina, kas atklājās viņa acīm, runāja pati par sevi. Katedrālē virmoja sarkani dzeltenas krāsas Auna ļaudis vicināja augsti paceltus karogus un karodziņus.

Augšā pie altāra Lučiano jau pa gabalu redzēja Stellata zili sudraboto karogu un divus cilvēkus Auna krāsās, kurus sev plecos nesa neprātīgi laimīgie montonieši. Plašajā katedrālē atbalsojās līksmi izsaucieni un skandināšana aizkļūt līdz Džordžijai un Paolo nebija iespējams.

Smaidīdams atstājis katedrāli, Lučiano veda Zvaigžņu-gaismu uz viņas mājām Auna zvaigznājā.

*

Arianna, atgriezusies Pāvesta pilī, nezināja, ko iesākt. Dienas kārtībā bija paredzēts lepns mielasts kaut vai tāpēc vien, lai izrādītu viņai cieņu, taču pilī valdīja nedabisks klusums. Di Kimiči plāni bija izgāzušies cerības svinēt Dvīņu vai Kundzes uzvaru nepiepildījās.

Remorā bija iedibināta tradīcija: pēc Stellata sacīkstēm uzvarētāja zvaigznājā tika rīkoti vērienīgi ielu svētki, mielasts zem zvaigznēm, dzīres nakts garumā. Tikmēr pārējiem vienpadsmit zvaigznājiem bija jāpaliek tumsā, jānodzēš lāpas un sveces kā lielu sēru laikā.

Doma skvērā galdi uz āžiem ar sārti baltajiem galdautiem, sakārtoti iecerētajam nakts mielastam, tagad stāvēja tukši.

Bet Pāvests no mielasta pilī negrasījās atteikties; kas par to, ka Dvīņu ļaudīm prieki gājuši secen, atcelt mielastu pilī nebija nekāda pamata. Pavisam negaidot, vispārēju atbildību uzņēmās Ferdinando di Kimiči viņš kā nekā bija otra augstākstāvošā persona ģimenē. Hercogs tagad tikpat kā neskaitījās. Ferdinando gan nespētu aizvietot Nikolo kā valstsvīai un stratēģi, tomēr viņš zināja, kas pienākas aristokrātiskajiem viesiem, un saprata, ka jāglābj di Kimiči dzimtas gods, sarīkojot pēc iespējas lepnu mielastu arī tādā reizē, kad svinēšanai nav iemesla.

*

Uzreiz pēc sacīkstēm Hercogs bija atgriezies slimnīcā. Viņš, šķiet, īsti neaptvēra, ka uzvarēja Beleca. Taču, kad ieradās Gaetano, viņam likās, ka tēvam prātā tikai lagūnas pilsēta.

Tēvs, Gaetano maigi iesāka, vai tu nevarētu doties atpakaļ uz mielastu pilī? Tev vajadzētu atspirdzināties, tikmēr es varētu pasēdēt pie Falko.

Nē, atbildēja Nikolo. Tev jābūt pili. Tu Hercogienei patīc, redzēju pats savām acīm. Jāizmanto viņas labais noskaņojums un šovakar jāizsaka bildinājums.

Gaetano sastinga šausmās. Viņš jau bija nopriecājies, ka Falko smagās slimības dēļ varēs bildinājumu novilcināt. Bet tagad, kā rādās, tas būs spiestā kārtā jādara.

Bet, tēvs, Gaetano teica, neklājas taču runāt par precībām brīdī, kad Falko dzīve karājas matā galā.

Ilgi vairs nebūs jāgaida, atbildēja Nikolo. Ārsti saka, ka rītu viņš nesagaidīs.

Gaetano atkal noskuma. Nāksies sērot par brāli, noklusējot ģimenei patiesību, kas varētu to mierināt. Falko, bez šaubām, sveiks un vesels dzīvo citā pasaulē. Bet ārstiem tomēr taisnība: no iepriekšējā Falko bija palikusi tikai ēna.

*

Aunā liesmoja lāpas un dārdēja bungas. Bērniem nelika agri iet gulēt. Montalbani dvīņi gan, jāatzīst, jau bija pakrituši zem galda un aizmiguši. Teresa, viņus atradusi, savāca un ielika koka šūpulī un tagad ar kāju šūpināja, tikmēr meitenītes skraidīja ap galdiem, vicinādamas karodziņus un klaigādamas:

Uz-va-ra! Līksmojam! ja vien atradās kāds, kas klausās.

Atpakaļ uz zvaigznāju Džordžiju kā uzvarētāju plecos nogādāja divi muskuļoti vīri. Blakus viņai tika nests Paolo. Arkandželo soļoja satrauktu montoniešu aplenkumā; visi izmisīgi centās zirgu apmīļot un noglāstīt. Čezare veda Merlu -tā gāja labprāt, laimīga viņa taču gāja mājup, pie mātes.

Visapkārt Merlai bija izveidojusies šaura, tukša josla: Auna ļaudis juta bijību ap spārnoto zirgu viņi gan pulcējās, tomēr pienākt tik tuvu, lai tam pieskartos, viņi neuzdrošinājās. Viljams Detridžs pavadīja Silviju, bet galvenais karognesējs, atdevis savu karogu biedram, nesa Stellata karogu.