Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Gājiens bija apjozis visu laukumu. Džordžija patlaban atradās iepretim Dvīņu tribīnei, bet Dvīņu delegācija pie Auna blakus kustīgajai skatuvei, uz kuras zem milzīgas papīra lauvenes puķu dobē ar sārtām un baltām rozēm rotaļājās dvīņu zēni. Teresa ainu uzlūkoja ar atzinību, atcerēdamās savus mājās atstātos dvīņus.

Rodolfo saskatījās ar Detridžu, un abi klusēdami raidīja ziņu Paolo, kas lepni pastaigājās gar tribīni. Domu veidotais trijstūris kļuva gandrīz vai redzams.

Laukumā tikko bija iesoļojusi Zivju delegācija, kam sekoja beidzamie rati ar zvaigžņotu Stellata karogu. uz karoga viļņojās sievietes attēls zilā tērpā vienīgi nevarēja saprast, vai tā ir kristiešu Debesu Karaliene vai pagānu Dieviete.

Parādoties karogam, pūlis burtiski uzsprāga: norāvuši sev nost krāsainās lentes un kaklautus, visi sveica uz zīda gleznoto simbolu. Izmantodams troksni, Rodolfo parādīja Arian-nai, kas redzams spogulītī: tur jauneklis ar gariem, viļņainiem, melniem matiem Auna sarkani dzeltenajā tērpā, piekļāvies melna zirga mugurai, traucās uz priekšu. Pēc pieredzējuša jātnieka zēns neizskatījās. Tēlam gaistot, Arianna vēl paspēja ievērot, ka zēns sēž neapseglotā zirgā starp tā spārniem, bet zirgs auļo virs koku galotnēm.

*

Čezare pēkšņi satrūkās. Spriežot pēc gaismas, bija jau vēla pēcpusdiena caur lapotni lauzās slīpas, zaļganas gaismas strēles. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, taču Čezare piespieda sevi iekāpt ūdeni un spert soli uz šaubīgajiem akmeņiem.

Kad trešdaļa ceļa bija pieveikta, Čezare zaudēja dūšu. Akmeņi likās glumi, pat lielākie zem viņa svara izkustējās. Sperot soli, ikreiz draudēja briesmas nosvērties uz bangojošā ūdens pusi un zaudēt līdzsvaru. Akmeņus varēja izvēlēties, bet Čezare jau nezināja, uz kura var kāpt droši, bet kurš ir nodevīgs.

Piestājis Čezare vairs nespēja kustēt nedz uz priekšu, nedz arī atpakaļ, netikdams gudrs, pa kuriem tieši akmeņiem var droši šķērsot upi, un pēkšņi viņam sametās slābani. Garām laidās melna spāre, aizvizēdama zēnam gar pašu degungalu. Spīdīgie dubultspārni atstaroja gaismu. Čezarem ienāca prātā Merla. Domādams tikai un vienīgi par spāri, zēns juta, ka pagurums atkāpjas. Pēc brīsniņa spāre palaidās uz priekšu un apsēdās uz medus krāsas akmens.

Nenolaizdams acis no lidojošās pavadones, Čezare spēra soli un nolika kāju uz akmens. Spāre, atkal aizlaidusies uz priekšu, piezemējās jau uz cita un, mirkli uz tā atpūtusies, laidās atpakaļ pie zēna, lai pēc brīža atkal nosēstos uz akmens viņa priekšā.

Vai šis, manu drostaliņ? jautāja Čezare, pakāpdamies soli atpakaļ. No akmens uz akmeni, no mokoši gausa soļa līdz nākamajam spāre veda Čezari pār upi. Kad zēns beidzot sasniedza pretējo krastu un ar abām kājām nostājās uz zemes, spāre, trīsreiz nozibinājusi piķmelnos spārnus, uzlidoja augstu lapotnē.

Paldies! sauca Čezare, paceldams skatienu. Un tad viņš ieraudzīja virs meža nesteidzīgi lidojam Merlu ar jātnieku mugurā.

*

Lučiano lūkojās koku galotnēs, kas līdz nelabumam ātri zibēja apakšā. Viņš saprata, ka Merla var traukties daudz ātrāk, taču viņa, šķiet, centās kaut ko saskatīt, un Lučiano par to jutās pateicīgs. Kad jaunais stravagante nolēma apgūt jāšanas mākslu, kaut kas tāds viņam ne prātā neienāca. Jau uzkāpt spārnotā zirgā bija vesels notikums, turklāt Lučiano nekad vēl nebija jājis bez segliem, un vienmēr jau atradās kāds, kas palīdzēja uzkāpt zirgam mugurā. Nedroši sēdēdams starp Merlas spārniem, ieķēries tās krēpēs un iespiedis ceļgalus zirga sānos, Lučiano klakšķināja mēli.

Melnais zirgs palēnām bija pārgājis riksī, tad aulekšos un pēc brīža jau vienmērīgi uzņēmis augstumu, ar dažiem spēcīgo spārnu vēzieniem pa diagonāli celdamies debesīs. Aizvēris acis, Lučiano paļāvās uz likteni, tikmēr Merla nesa viņu tālāk pāri mežam.

Meži no Santa Finas laikam pletās uz dienvidiem, uz Re-moras pusi, un Merla, kā varēja noģist, apņēmīgi virzījās uz pilsētu.

Te pēkšņi abi reizē izdzirdēja lejā kliedzienu. Merlas spārni pierima, tagad viņa gaisu šķēla soļodama. Lučiano cauri biezajām, melnajām krēpēm pārbijies skatījās Merlai pār plecu. Koku galotnēs kā biezos matos parādījās šķirtne. Lučiano ieraudzīja aizviļamies zilu pavedienu un tam līdzās cilvēku, kas, lēkādams augšup un lejup, vicināja kaut ko sarkani dzeltenu.

Kad augums kļuva lielāks, Lučiano saprata, ka Merla meklē piezemēšanās laukumu. Aizvēris acis, Lučiano lūdza Dievieti. Gar ausīm skrāpējās koku zari. Pēc brīža nošvīkstēja spārni un Merla tos glīti sakļāva sev uz muguras, ietīdama Lučiano tumšā, mīkstā spalvu mākonī. Beigās viņa pielieca kaklu, lai Lučiano var noslidināties zemē.

Lučiano tik tikko spēja nostāvēt, kājas zem viņa ļima. Bet tad kaut kas nobrakšķēja, un caur kokiem Merlas nolūkotajā klajumā iebrāzās Čezare.

Abi zēni sirsnīgi apkampās.

Čezare! Esmu tik priecīgs, ka tevi atradu!

Tu atradi Merlu!

Tikai tāpēc, ka meklēju tevi!