Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Tērpušies sarkani dzeltenos samta tērpos ar brokāta apmetņiem un smalkās platmalēs ar uzliektām malām un spalvu pušķiem, montonieši patlaban stājās ierindā. Paolo bija sudraba pieši un arī zobens. Vēlāk delegācijai pievienosies pārvietojamā skatuve ar Auna dzīvo gleznu, kurai līdzās soļos montonietis ar Arkandželo. Arī Džordžijai ar metāla cepuri galvā bija jāpievienojas dižajam gājienam, sēžot īpaša parādes zirga mugurā.

Arkandželo nedrīkstēja zaudēt ne daisciņas spēka, tāpēc pirms sacensību sākuma Džordžiju ap Campo nesīs cits zirgs. patlaban gājiena dalībnieki virzījās uz Pāvesta pili, lai pievienotos citiem zvaigznājiem, kas skvērā jau izpildīja sbandierata.

Lučiano nekur nebija redzams, lai gan pūlī Džordžija manīja pazibam Detridžu un sievieti sarkanā samta tērpā ar dzeltenu zīda apmetni tā noteikti bija Silvija.

*

Enriko Piazza de Gemelli (dvīņu laukums) vēroja karogu skati. Vienā no slimnīcas logiem, šķiet, parādījās Hercoga seja. Rokās Nikolo turēja tādu kā lelli vai statuju. Un tad Enriko ar šausmām atskārta, ka tas ir bezsamaņā guļošais jaunā di Kimiči prinča augums.

“Nu gan traks,” Enriko nodomāja. Vai tiešām Hercogam nav vienalga, kas uzvarēs sacīkstēs? Varbūt tomēr atļauties izdot lieku grasi, kas saņemts no Hercoga un Pāvesta, un pēdējā brīdī noslēgt līgumu ar Dvīņu žokeju Zīdu? Enriko modrās acis jau meklēt meklēja žokeju, tverot viļņojošajā zvaigznāju jostu un kaklautu jūrā sārti baltās krāsas.

*

Pāvests veda Hercogieni uz Dvīņu tribīni blakus savai pilij, uz viņai paredzēto vietu starp Rodolfo un Gaetano. Fabricio di Kimiči jau bija priekšā (Karlo pārstāvēja Džiljas ģimeni Kundzes zvaigznājā). Visi gan vēl nebija sanākuši, ieskaitot pārējos Belecas viesus. Taču visuzkrītošāk rēgojās robs, kurā vajadzēja sēdēt Hercogam. Spriežot pēc Nikolo dēlu sačukstēšanās, varēja noskārst, ka neviens īsti nezina, vai Nikolo sacīkstēs parādīsies.

Bija karsta, saulaina pēcpusdiena. Hercogienei aiz muguras stāvēja Barbara ar baltu mežģīņu saulessargu rokās.

Arianna bija ģērbusies sniegbaltā zīda tērpā un maskā ar baltā pāva spalvu rotājumu. Izvēle bija taktiska tērps nemeta izaicinājumu Dvīņu sārti baltajām krāsām visapkārt, nedz arī pauda atbalstu kādam citam zvaigznājam. Vienīgi Arianna un viņas kalpone zināja, ka zem apjomīgajiem zīda svārkiem slēpjas kliedzoši sarkandzeltenas prievītes.

Brāļi di Kimiči bija Kundzes zvaigznāja purpurzaļajos tērpos un vislabprātāk atrastos savā tribīnē Campo pretējā pusē. taču, tāpat kā priekšsacīkšu mielastos, Hercoga dēliem tēva un ģimenes goda vārdā nācās stāvēt līdzās Belecas viesiem. Falko slimības izraisītās diplomātiskās sekas bija tālejošas, neviens no brāļiem nezināja, kā viss beigsies. Jaunie di Kimiči peldēja nezināmos ūdeņos, un tikai audzināšana uzturēja kuģa gludo gaitu.

Gaisā jautās spriedze, pat Rodolfo savā ierasti melnajā samtā bez jelkāda rotājuma izskatījās nemierīgs.

Vai kas noticis? čukstēja Arianna. Kur viņš ir?

Kaut kas nogājis greizi, Rodolfo klusi atbildēja. Ja būtu pa manam, Džordžija sacīkstēs vispār nepiedalītos. Vajadzēja atvest zēnu atpakaļ. Joprojām uztraucos ari par Čeza-res likteni.

Bet kur tad Lučiano? jautāja Arianna. Kur ir viņš?

Rodolfo nopūtās.

Nezinu, Reģents, purinādams galvu, atbildēja. Arī ar Lučiano kaut kas nav lāgā. Tik nelaimīgs kopš pārtulkošanas viņš vēl nav redzēts un tur vismaz daļēji esmu vainojams es.

Skaties, Doktors Detridžs, teica Arianna. Elizabetietis, nevarēdams vien beigt klanīties un skūpstīt dāmām rokas, beidzot apsēdās savā vietā Dvīņu tribīnē. Taču viņš bija atnācis viens.

Lučiano tirdīja nemiers. Kamēr Džordžija uzturējās dievnamā, kur notika zirgu svētīšana, zēns klīda ap Auna staļļiem. Jaunais stravagante bija pārliecināts, ka šodien viņš jebkurā vietā jutīsies kā piektais ritenis. Tādā agaimā iet uz Campo negribējās, lai gan būtu labi redzēt priekšsacīkšu gājienu. Nekāda prieka nebija arī stāvēt Dvīņu tribīnē, kur uz di Kimiči baru nolūkosies viss pūlis: stāvot augstu amatpersonu vidū, maz izredžu aizbēgt.

Gudrojot par bēgšanu, Lučiano atcerējās Čezari, kam līdz sacīkšu beigām, protams, būs jānīkst ieslodzītam nezināmā vietā. Domājot par sagūstīto draugu, Lučiano platiem soļiem mēroja bruģēto staļļa pagalmu; stravagante atcerējās savu gūstu un ieslodzījumu pirms gada. Protams, tik lielas briesmas kā savulaik Lučiano Čezarem nedraudēja. Tāliešu zēnu atbrīvos, un pats ļaunākais būs vilšanās par zaudēto iespēju piedalīties šīgada sacīkstēs. Tikmēr Lučiano dzīve bija mainījusies uz visiem laikiem.

Lai nu kā, katra stunda, ko Čezare pavadīja ieslodzījumā, lika Lučiano no jauna pārdzīvot ciešanas, ko viņam bija sagādājis di Kimiči Vēstnieks un viņa okšķeris zilajā apmetnī. Viens bija skaidrs: Čezare nokļuvis tā paša spiega rokās. Lučiano atcerējās Falko vārdus pirms stravagēšanas. “man liekas, ka pilī neesmu viens," viņš teica. “Kāds mani novēro.”