Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Paldies, līksmā balsī pateicās Arianna, un paldies par to, ka šodien nebiji pēdējā. Izskatās, ka rīt mans zvaigznājs tomēr kaunā nekritīs.

Džordžiju jaunā Hercogiene valdzināja. Ne jau ar skaistumu (jāsaka gan, ne jau kā liktenīga kinozvaigzne skaistā tērpā ar dārgakmeņiem), bet ar savu un Lučiano pagātni, kas bija Džordžijai nezināms posms zēna dzivē, tāpat ari ar pilsētas svarīgo un bīstamo neierobežotās valdnieces lomu un pretošanos di Kimiči klanam.

Vai tu ieradies kopā ar Rodolfo? jautāja Lučiano.

Nē, atbildēja Arianna, nenolaizdama acis no Džordžijas. Pietika jau ar manu aizbildināšanos pēkšņas galvassāpes, vai zini. Rodolfo bija jāpaliek un jāpārstāv mūsu pilsēta. Bet es taču nevarēju nenovēlēt veiksmi mūsu žokejam!

“Nesarkšu,” nodomāja Džordžija, juzdama, ka Paolo atkal pieskaras ar roku viņas tunikai. Bet Lučiano gan izskatījās nepārprotami satraukts. Atrasties Hercogienes tuvumā bija tikpat kā ievest ēdamistabā meža zvēru ej nu sazini, ko tas sadomās darīt. Jā, zināmā mērā kaut ko līdzīgāku meža zvēram par pieglaudīgo, smalko Hercogieni bija grūti iztēloties.

Patlaban Arianna mazliet atgādināja savu māti abas bija iesaistījušās bīstamā spēlē. Džordžija iedomājās, ka viņai varbūt Aunā briesmas nemaz nedraud, lai gan viesu vidū tomēr varēja atrasties spiegi galvenajā skvērā pie mielasta galdiem taču sēdēja simtiem cilvēku. Meitene pirmoreiz nejuta pret Ariannu greizsirdību vai godbijību, bet tikai apbrīnoja viņas, jaunās valdnieces, drosmi.

Te pēkšņi Džordžija notvēra sev pievērstu Ariannas skatienu.

Mēs abas esam līdzīgākas, nekā tu vari iedomāties, -Arianna klusā balsī teica. Abas maskējamies, un, iespējams, mums ir kopējs noslēpums.

Šī piektdiena Islingtonā Falko šķita bezgalgara. Ne uz mirkli zēnu neatstāja bažas, ka var piezvanīt Mora un lūgt pasaukt Džordžiju. Turklāt bija smagi tik ilgi dzīvot neziņā par Remoras notikumiem.

Varbūt dosimies pastaigā? ierosināja Vikija. Tu izskaties tāds kā nomākts.

Falko pirmajā acumirkli gribēja atteikties, bet tad nosprieda, ka neko labāku jau nevar vēlēties. Ja viņa nebūs mājās, nevajadzēs melot Džordžijas mātei. Un, ja viņi abi aizies, atkritīs ari bažas, ka Vikija var ienākt Falko istabā. Tomēr atstāt māju nebija viegli, zinot, ka uz grīdas blakus viņa gultai šķietamā miegā dus Džordžijas augums. No ārpuses Falko istabas durvis nebija aizslēdzamas.

Bija jauka, karsta diena, un Vikija aizveda viņu mašīnā uz parku tas gan nebija tālu, taču iešana Falko sagādātu grūtības. Parkā viesojās atrakcijas, kas trīspadsmitgadigu zēnu divdesmit pirmajā gadsimtā varētu garlaikot, bet Falko par visu bija sajūsmā.

Viņi iekāpa Spoku vilcienā, izbraukājās ar lielo panorāmas ratu, karuseli, elektriskajām mašīnām. Falko ēda stikla vati, piedzerdams klāt zilu Slusb puppie, taču, izkāpis no mašīnas, atkal juta izsalkumu.

Vai jums nebūtu iebildumu, ja es apēstu dedzinošo karsto sum? falko lūdza vikijai.

Vikija acumirklī neapķērās, kur tas nopērkams, brīnīdamās, ka zēns kaut ko tādu iedomājies. Bet par Nikolasu jau neko nevarēja zināt. Dažkārt Vikijai šķita, ka viņš tikai tēlo atmiņas zudumu, citreiz atkal radās sajūta, ka šis tas Londonas sadzīvē zēnu patiesi mulsina. Tādās reizēs Vikija nosprieda, ka Moras O’Gradi teorija par patvēruma meklēšanu varbūt tiešām ir pareiza.

Aplaizījis lūpas un pirkstus, Falko tīksmi nopūtās. Jaunajā pasaulē bija tik daudz brīnišķīgu ēdienu un visi tik viegli sasniedzami!

Manuši allaž cēlās pirms rītausmas, bet Dievietes dienā vispār negāja gulēt. Nakti Aurelio un Rafaela aizvadīja Campo delle Stelle kopā ar grāciju, veco draudzeni no Lauvenes. Austot pilnmēnesim, viņi klusēdami stāvēja ar seju pret austru-miem. Turpat drūzmējās arī citi manuši spilgti krāsainos apģērbos.

Tiklīdz debesīs uzlēca mēness, manuši uzsāka dziesmu. Aurelio nebija vienīgais muzikants arfas, flautas un nelielas bungas vienojās garīgā, Dievieti cildinošā dziesmā, kas ilga visu nakti.

Viens otrs remorietis, kas bija palicis nomodā un rītausmā vēl negulēja, redzēja manušus, kas cēla rokas pret austošo sauli, dzirdēja skaļo, žēlabaino dziesmu par Dievieti un viņas pavadoni. Tā ik gadu aizsākās Stellata ar senāko slepeno rituālu, ko zināja tikai daži pavalstnieki un kas ievadīja turpmākos dienas notikumus.

*

Džordžijai tonakt sanāca gulēt mazliet vairāk nekā manu-šiem, un, ieraudzījusi gaismojamies debesis, meitene atviegloti nopūtās. Pirmajai naktij Remorā meitenei bija ierādīta atsevišķa istaba Paolo mājās.

Gulēt bēniņos ir pārlieku bīstami, paskaidroja Paolo. Negribam, lai mums nolaupa ari otru žokeju.

Pēc ielās aizvadītās garās svētku nakts Džordžija uz pāris stundām ieslīga snaudā, taču pēc brīža pamodās, dzirdot mājai ar maziem bērniem un dažiem viesiem raksturīgos trokšņus. Taču torīt līksmais brokastu ļembasts gāja vaļā bez Džordžijas. Viņai līdz ar pārējiem vienpadsmit žokejiem bija jādodas uz Duomo (Doms, katedrāle), bet pēc tam jāgavē.