Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija nebūt nebija cīrulis un nebija radusi iztikt bez brokastīm. Ari baznīcā gājēja viņa nebija. Iespaidīgā katedrāle ar melni baltajām joslām un vīraka mākoni pārņēma meiteni savā varā pilnīgs pretstats iepriekšējai naktij, kad Džordžija tika celta godā. Lai visu vērstu vēl ļaunāku, dievkalpojumā piedalījās tikai ducis žokeju, lai gan Duomo priekšā drūzmējās visu zvaigznāju līdzjutēji.

Džordžija modri vēroja, ko dara citi, un pielāgojās rituālam. Dzirdot, ka Salsiccio zarnas "spēlē maršu", meitene pasmaidīja: kādam gribējās ēst vairāk nekā viņai. Tomēr kopumā ceremonija bija svinīga. Džordžija cieši ieskatījās Pāvestā, kas vadīja dievkalpojumu. Pāvesta, Gaetano un Falko tēvoča, pilī meitene bija viesojusies ne vienu reizi vien, taču tikusies ar viņu vaigā nebija. Pāvests un Hercogs likās kā diena pret nakti Pāvests bija maigs un tukls un rādījās tīri laipns. Lai izbēgtu tādam liktenim, Falko bija nolēmis doties nāvē.

Džordžija izsteberēja no lielā dievnama vēsajām telpām agrajā rīta saulē. Tālumā, šķiet, liegi skanēja arfa. Taču pēc mirkļa iedimdējās katedrāles zvani un nogranda līdzjutēju aplausi. Stellata diena tiešām bija klāt.

*

Santa Finas pils sargu māca bažas. Sagūstītais zēns, sarāvies kamolā, gulēja istabas stūri. Jau turpat divas dienas viņš nebija pieskāries atnestajam ēdienam. Zēns, jādomā, saslimis, bet sargam nebija, ar ko apspriesties. Enriko bija aizbraucis uz pilsētu un ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīsies.

Čezare sasprindzināja katru muskulīti, un, tiklīdz sargs pienāca klāt viņu uzpurināt, zēns zibenīgi uzrāvās augšā un izšmauca vaktniekam pa kājstarpi tas nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad Čezare jau bija pievārējis pirmo kāpņu posmu. Paļaudamies uz veiksmi, zēns dieba lejā pa kāpnēm -kā no slazda izsprucis meža zvērs, kas, neapjēgdams, kur skrien, visiem spēkiem tikai cenšas tikt projām.

Vairākas dienas pavadījis bezdarbībā un beidzamās divas -arī neēdis, Čezare bija izvārdzis un apskurbis, tomēr izmantoja pārsteiguma mirkli. Vieglās miesas uzbūves dēļ tāpēc jau viņš bija tik labs žokejs zēns pārspēja drukno vajātāju.

Čezare, šķiet, bija pilī, tomēr kāpnes, pa kurām viņš laidās lejā, nebija galvenās. Zēns noprata, ka tas ir kalpu gals. Beidzot sasniedzis pirmo stāvu un atradis izeju, Čezare jau zināja, kas tā par vietu. Santa Fina, di Kimiči pils pagalms.

Cik ātri vien spēdams, Čezare metās cauri dārzam un piestāja, tikai sasniedzis patvērumu mežā. Viņš bija apskrāpējies, aizelsies, galīgi izslāpis, bet brīvs.

♦

Stellata rīta priekšsacīkstes vaimmam žokeju bija tikai formalitāte. Bet Džordžijai gan ne. Viņai tā bija papildu iespēja jāt ar Arkandželo pa nodevīgo apļveida trasi, un meitene apņēmās pieveikt to zibenīgi. Džordžija finišēja trešā. Uzvaru guva Lauvene ar Primaveru (pavasaris), un tās žokejs pēdējā brīdī tika arī pie palamas. Lauvenes līdzjutēji iesauca viņu par Tesoro, proti, dārgumu, viņi to skūpstīja, apskāva: Tesoro taču bija pirmais, un kas par to, ka šīs priekšsacīkstes bija mazsvarīgākās no visām.

Labs darbiņš! Lučiano teica Džordžijai, un meitene, dzirdot uzslavu, atplauka.

Brīdi vēlāk žokeji nosauca savus vārdus birģermeistaram un reģistrējās sacīkstēm. Līdz ar pārējiem vienpadsmit pieteicās Džordžio Grādi. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts.

Džordžija bija tik satraukta, ka nespēja pat kārtīgi ieēst, -tuvojās pēcpusdienas sacīkstes, un viņa vēlējās tikai vienu: noskriet trasi, neapkaunojot Aunu. Uz viņas pleciem gulās smaga atbildības nasta.

Drīz vien pēc pusdienām Džordžiju aizveda uz Zirgu namu apskatīt arkandželo. bēris pēc rīta skrējiena bija atspirdzis un tagad, Džordžijai ienākot stalli, viņu pazina. Viss kārtībā, zēn? viņa iečukstēja zirga rūsganajās krēpēs. Parādīsim visiem, ko varam!

Pēcpusdienā vispirms bija jādodas uz Santa Trinitā dievnamu pēc svētības. visi montonieši ar sarkani dzeltenām lentēm pār plecu pulcējās mazajā sānkapelā, taču, kad dievnamā tika ievests zirgs, pūlis pašķīrās. Džordžija un Arkandželo soļoja pa sarkanu paklāju līdz pat altārim. Paklājs slāpēja zirga kāju dimu, un tomēr lūgšanu namā tādi trokšņi neiederējās. Auna līdzjutēju bari cieta klusu, gaisotne saspringa ne ar ko nedrīkstēja nobiedēt zirgu.

Priesteris noturēja zirga un žokeja svētīšanas ceremoniju. Vienubrīd Džordžija juta viņa roku uzgulstam sev uz galvas. Pēc tam priesteris pievērsās zirgam.

Arkandželo! Ej un atgriezies ar uzvaru!

Auna piekritēji pagaidīja, līdz zirgu izved saules gaismā, un tad vienojās kopējā dziesmā.

22. nodaļa. Zvaigzņu jātnieki

Hercogu Nikolo uzmodināja bungu rīboņa aiz loga. Kā visi remorieši, ari viņš nedēļām dzīvoja šajā gaisotnē, taču šobrīd bija citādi. Nu jau dārdēja tepat aiz slimnīcas loga, atsaucot Hercoga aptumšotajā prātā atmiņas. Falko ļoti patika sbandier-ala daudzkrāsainu karogu skate un sarežģītie raksti, kurus izvicināja un izmētāja zvaigznāju veiklie karognesēji. Savā īsajā dzīvē pastarītis līdz pat negadījumam ar prieku bija vērojis ikgadējās parādes Remorā.