Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Neko tamlīdzīgu meitene vēl nebija piedzīvojusi, nekad agrāk nebija guvusi publisku atzinību un tagad apskurba vairāk nekā no sarkanvīna, kas viņai tika dāsni piedāvāts. Džordžiju aizveda pie galvenā galda līdzās lielajam Auna dievnamam Santa Trinitā, un meitene ar prieku atklāja, ka sēdēs līdzās Lučiano un Doktoram Detridžam. Pirmīt viņa bažījās, ka abi būs aiztraukušies līdz ar jauno Hercogieni pie Dvīņiem. Pie galda sēdēja vēl kāda viešņa Silvija Bellīni -, kur gan citur vēl viņa varēja baudīt svētku mielastu, ja ne Belecai tuvajā zvaigznājā? Montonieši pārplūdināja Auna galveno ielu Via de Montone. pamazām vien visas vietas pie garajiem galdiem aizpildījās, iedegās lāpas, un sākās svētki.

Sarīkojumu atklāja Paolo, skaļā balsi lūgdams visus apklust.

Montonieši! zirgu meistars iesāka. Vēlos iepazīstināt jūs ar mūsu žokeju, kas rīt piedalīsies sacīkstēs, Džordžio Grādi!

Nodārdēja aplausu vētra.

Džordžio zibens ātrumā stājās mana dēla Čezares vietā, un par to esam viņam mūžīgi parādnieki.

Nogranda kārtējās gaviles. Tad uz dievnama kāpnēm parādījās Santa Trinitā priesteris, un džordžijai vajadzēja iet saņemt no viņa rokām īpašu žokejcepuri. Tā bija Auna krāsās, taču metāla, krasi atšķirīga no mīkstās žokeja cepures, ko Džordžija nēsāja priekšsacīkstēs. Meitene satrūkās, iedomājoties, ka šādu cepuri saņem tāpēc, ka galvenajās sacīkstēs visiem žokejiem rokās zibēs ādas pātagas, ar kurām tie cits citu šaustīs.

Pēc tam atkal piecēlās Paolo un kā Auna Capitano runāja par zvaigznāja godu un Stellata sacīkšu īpašo lomu katra cilvēka dzīvē. Sev par šausmām, Džordžija saprata, ka pārējie gaida no viņas runu. Meitene savu mūžu nebija publiski uzstājusies. Te pēkšņi notika kaut kas pavisam negaidīts. Paolo sēdēja pa kreisi no Džordžijas, Lučiano pa labi, bet viņam līdzās Doktors Detridžs. Džordžija, jau viegli apskurbusi no vīna, . piecēlās, lai runātu, un pēkšņi ievēroja, ka Detridžs un Lučiano sadodas rokās. Ar otai roku Lučiano satvēra Džordžijas zīda tunikas stērbeli, un Paolo viņai otrā pusē rīkojās tāpat.

Kad Džordžija atvēra muti, lai runātu, viņas augumā ielija dīvains spēks. Pašas balss šķita neparasti piesātināta, vārdi paši slīdēja pār lūpām. Meitene juta, ka viņa kļuvusi daiļrunīga, lai gan vēlāk no teiktā neatcerējās ne vārda. Vispār jau Džordžija mnāja par mīlestību pret Remoru, jo sevišķi pret Aunu, solīdama nākamajā dienā nežēlot pūles, lai attaisnotu sev dāvāto uzticību, taču vēlāk vārdi atmiņā šķita saplūstam kopā.

Lai nu kā, Auna ļaudīm jaunā žokeja runa gāja pie sirds: Džordžija apsēdās dārdošu aplausu pavadījumā. Stravagantes, pievienodamies aplausiem, atlaida rokas, un meitene juta pēkšņus spēka atplūdus. Silvija, pārliekusies pār blakus sēdošo Detridžu, klusā balsī Džordžijai pateica: — Vai zini, viņiem derētu rītdienai sarūpēt tev bārdiņu.

Džordžija iesmējās. Viņa bija draugu saimē.

Šī nakts iespiedās meitenes atmiņā uz mūžu. Bija tik satraucoši atrasties Remorā, kad laukā jau biezē tumsa, redzēt lāpu apgaismotās ielas, kopā ar visiem Remanas gada nozīmīgākās nakts svinībās dziedāt un skandināt, turklāt vēl būt goda viesim, kam pie labā sāna sēž Lučiano un viņai uzsmaida ko vēl vairāk varēja vēlēties? Džordžijai ienāca prātā: ja remorieši tik līksmi svētī līdzdalību sacīkstēs, tad kā, augstā debess, būtu uzvaras gadījumā? Tomēr šīs domas meitene paturēja pie sevis. Arkandželo bija lielisks zirgs, abi pamazām vien bija saraduši, bet viņa jau nebija Čezare. Meitene nolēma samierināties lai notiek kas notikdams.

Jo tumšāka kļuva nakts, jo skaļāk skanēja dziesmas; kas par to, ka balsis aizsmaka. Par Džordžiju, Paolo, Arkandželo, Aunu un visiem pārējiem, ko montonieši atcerējās, tika uzsaukti tosti. Iestājās svinīgs bridis, kad Paolo aicināja iedzert par Čezares veselību, “lai kur viņš būtu”, bet Lučiano čukstus piebilda: Un par Merlu.

Galdi vai lūza no ēdieniem tajos netrūka nedz pikantu dārzeņu sacepumu ar ķiplokiem un garšvielām, nedz smalkos ūdenskrešu veidojumos saliktu jūras dāvanu un dažnedažādu veidu makaronu (lielākoties tomēr līku auna ragu formā), mežacūku gaļas mērces, spinātu un ciedru riekstu; tur bija arīdzan grauzdēts sitenis un vistas gaļa, bļodas ar pupiņām -zaļām, baltām un sarkanām, apaļi siera rituļi maigi, mīksti, arī zili un smaržīgi, un ēdienus tik nesa un nesa klāt.

Starpbrīdī, kad tika aiznesti koka šķīvji, Džordžijai un Lučiano pa vidu iespraucās kāds stāvs apmetnī. Samta kapuce nolaidās, un Džordžija sastapa Ariannas violeto acu skatienu. Jaunā Hercogiene bija bez maskas. Ievilcis elpu, Paolo atkal pacēla glāzi tostam. Ariannas klātbūtni atklāti atzīt nevarēja -atrazdamās šeit bez maskas, jaunā Hercogiene, protams, bija ieradusies inkognito. paolo nespēja iedomāties, kā Ariannai izdevās aizlaisties no Dvīņu mielasta. Lai nu kā, viņš uzsauca kārtējo tostu Auna zvaigznājam labvēlīgajai pilsētai, un pār Via de Montone nogranda: “beleca!”

Beleca! piebalsoja Džordžija, nedroši iemalkodama no sudraba kausa.