Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Hercogs saprata, ka pienākusi Stellata pēcpusdiena un visi zvaigznāji pulcējušies izpildīt viņa brālim Pāvestam veltīto sban-dierata. falko pēc divu gadu pārtraukuma bija grasījies atkal to noskatīties. Nikolo nesteidzīgi piegāja pie loga un palūkojās lejup uz skvēru. Krāsu un trokšņu dumpis! Karogu parādi bija sanākuši vērot neskaitāmi zvaigznāju ļaudis un tūristi, slāpēdami pie slimnīcas skanošās labvēļu lūgsnas par Falko atveseļošanos.

Dzīve iet savu gaitu, sarūgtināts čukstēja Hercogs. Lai nu kurš, bet Nikolo zināja, kā remorieši izbauda ikgadējās sacīkstes; kā nekā, izmantodams pilsētnieku lētticību un māņticību, viņš šogad bija vērpis intrigas. Tagad gan šķita, ka to plānojis cits cilvēks neatminamos laikos.

Piegājis pie gultas, Nikolo paņēma rokās dēlu, kas bija kļuvis viegls kā pūciņa, un pienesa viņu pie atvērtā loga.

Skaties, Falko! Hercogs teica. Vai redzi skaistos karogus?

*

Čezarem šķita, ka viņš soļo jau vairākas stundas. Sazīmējis gūsta vietu Santa Finas pili viņš zināja, cik tālu tā atrodas no pilsētas, tomēr, būdams šajā mežā pirmoreiz, nesaprata, uz kuru pusi iet. Mežā valdīja klusums, zem kājām, lai arī tikai augusts, čabēja bieza sausu lapu kārta. Krūmu zaros karājās šāgada sausās spurdzes, virs galvas kā torņi cēlās koki, veidodami virs takas blīvu velvi.

Nez, vai viņš iet pareizi? Biezās lapotnes dēļ saules atrašanās vieta nebija nosakāma, bet laikam jau tā spīdēja tieši virs galvas. Jācer, ka viņš turpina virzīties uz rietumiem. Če-zare bija pārguris, izsalcis, bezgala izslāpis, un enerģijas uzplūdi, kas ļāva viņam izbēgt, pamazām izsīka.

Čezares galvā dega vienvienīga doma: “Šodien noteikti ir sacīkšu diena un Auns palicis bez žokeja.” Zēns apņēmīgi steberēja uz priekšu, lai gan zināja, ka jāt nekādā gadījumā nespēs izdosies laikus aizkļūt līdz Remorai vai ne.

*

Džordžiju zirga iesvētīšanas ceremonija aizkustināja. Viņa nosprieda, ka remorieši ir dīvaina tauta. Bezgala māņticīgi un attiecībās ar Dievieti bezmaz pagāni. Tajā pašā laikā kristiešu kapelas gaisotne elektrizēja: visiem gribējās, lai priestera pēdējie vārdi piepildās.

Pēc svētības saņemšanas Paolo mudināja Džordžiju atpūsties. Sākumā, būdama uzbudināta, viņa ne par ko nespēja atgulties. Tā taču bija vienīgā iespēja redzēt svētkus pilnā krāšņumā, negribējās zaudēt ne mirkli. Tomēr beigās Džordžija nolēma, ka jāmēģina uz mirkli aizstravagēt mājās, jāpalūko, kā īstenojas viņas plāni Londonā. Brīdi vēlāk ar spārnoto zirgu rokā biļeti uz mājām Džordžijai beidzot izdevās aizsnausties.

Kad Džordžija, piepeši uzslējusies sēdus, sniedzās pēc Falko rokas, zēns satrūkās. Aizmidzis viņš nebija. Falko patika atlaisties gultā ar vaļējām acīm un, mēnesnīcai spīdot gar atvilktajiem aizkariem, netraucēti noskatīties Džordžijā. Šobrīd meitene lūkojās viņā ar mēnesnīcas spīdumu acīs.

Vai kaut kas nogāja greizi? Falko čukstēja. Kas notiek Remorā?

Džordžija purināja galvu.

Viss kārtībā. Man pirms sacīkstēm paredzēts atpūsties. Remorā šobrīd kā pasakā karogi, tērpi, zirgi. Šorīt finišēju trešā, pēc tam devos iesvētīt Arkandželo, un tad… Džordžijai pietrūka vārdu. Bet man vajadzēja kaut uz brīdi atgriezties un pārliecināties, kas notiek te. Gribējās arī pārbaudīt, vai es to vēl spēju, viņa jau klusāk piebilda.

Šeit viss ir labi, atbildēja Falko. Vienīgi gribētos būt kopā ar tevi sacensībās.

Džordžija paspieda Falko roku.

Tev šobrīd vissmagāk, es zinu,viņa teica. Tomēr turies, atgriezusies visu izstāstīšu. Bet nu gan man jālaižas.

Atgūlusies Džordžija koncentrējās uz savu istabu Paolo mājās.

Necik ilgi, un pēc vienmērīgās elpas Falko noprata, ka Džordžija aizmigusi un viņš var mierīgi turpināt savu nomoda nakti. Aizritēja vairākas stundas, un tikai tad zēns aizvēra acis prātā Falko izdzīvoja katru lielo sacīkšu mirkli, ko viņš vairs nekad neredzēs.

>

Džordžija, stāvēdama uz lielā dievnama kāpnēm, vēroja karognesējus izpildām svinīgo rituālu, ar sarkani dzeltenajiem karogiem veidojot dažnedažādus rakstus. Vienubrīd meitenei, tāpat kā pārējiem skatītājiem, aizrāvās elpa: karogi ar smagajiem kātiem tika uzsviesti augstu virs skatītāju galvām. Pēc brīža karogi švīkstēdami krita lejā, un nākamajā mirklī tos uzķēra jau citi karognesēji.

Alzata (augstums), kāds aiz muguras ierunājās, un Džordžija pagriezusies ieraudzīja Paolo, lepni saposušos parādes tērpā.

Paolo bija Capilano, un viņam, tāpat kā pārējo zvaigznāju kapteiņiem, bija jāsoļo parādē līdzās karognesējiem un bundziniekiem Auna delegācijas vidū. Patlaban Paolo sarunājās ar gara auguma sirmu kungu, kas, spriežot pēc apkārtējo sarunām, bija sudrabkaļu ģildes galva.