Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pēkšņi Lučiano zināja, kas darāms. Pieskrējis pie zirgiem, zēns lūkoja, vai nevarēs iejūgt tos ratos, taču zirgu puiši visi bija aizgājuši uz Piazza del Fuoco un saviem spēkiem lučiano galā netika. Dondola klusēdama zelēja sienu savā steliņģī. Lučiano zināja, kā tai uzlikt seglus un iemauktus. Izmantodams pagalmā paliktni kāpšanai, stravagante uztrausās zirga mugurā. Pēc brīža Lučiano ar Dondolu pa auna tukšajām ielām auļoja uz ziemeļiem, un vienīgais aculiecinieks bija pelēkais kaķis.

Pasākumu atklāja Auns zvaigznājs, kura astroloģiskā zime kalendārā bija pirmā. Bundzinieks uzsāka maršu, kas bija jāturpina pārējiem zvaigznājiem. Karognesēji, nolaiduši karogus, iznāca no arkas zem tiesnešu tribīnes un iesoļoja apaļajā Campo.

Gājiens lēnītēm vijās uz Kundzes tribīni, grasīdamies izpildīt pirmo svinīgo sbandierata. džordžija ar parādes zirgu apstājās. Auna izrādi viņai pilnībā aizsedza milzīga skatuve. Džordžija varēja redzēt tikai alzata, kad gaisā uzlidoja karogi, lai pēc mirkļa virpuļodami, par lielu sajūsmu skatītājiem, kristu lejā.

“Traks var palikt,” nodomāja Džordžija, lūkodamās pūlī. Campo centrs mudžēja no remoriešiem, un katrs bija dzimtā zvaigznāja krāsās. Džordžija ievēroja, ka daži pavalstnieki, kas, gribēdami ieņemt labākās vietas, noteikti bija ieradušies rīta agrumā, tagad bija sakāpuši uz akmens sola virsriņķī galvenajai strūklakai. Kolonnas galā joprojām plīvoja Dvīņu karogs, ko varēja izskaidrot tikai kā di Kimiči veiksmes pareģojumu.

Novērsusi skatienu no drūzmas, Džordžija palūkojās uz sacīkšu trasi un Lauvenes tribīni, pie kuras viņa šobrīd kopā ar Auna gājienu bija piestājusi. Meitenei par pārsteigumu, sarkani melno plecu jostu vidū krasi izcēlās manušu spilgtie tērpi. Tribīnē sēdēja Aurelio un Rafaela ar padzīvojušu tautieti. Džordžija pasmaidīja. Kas gan būtu domājis, ka sacīkšu vērošana, ērti zvilnot koka tribīnē, atbilst manušu askētiskās dzīves principiem?

Sastapusi Rafaelas skatienu, Džordžija juta, ka abas viena otru pamanījušas. Ja tobrīd nebūtu ar zirgu jādodas tālāk, meitene, iespējams, ievērotu, ka viņu pazina ne vien Rafaela, bet arī aklais muzikants.

Tikmēr Arianna kā apburta no goda tribīnes vēroja izrādi. Dzimtajā Belecā, upes sadalītajā pilsētā, tamlīdzīgu izrāžu nebija ja nu vienīgi karnevāls. Šobrīd kontinentālā Remora ar zirgiem Ariannu valdzināja. Rodolfo līdzās viņai nemierīgi knosījās Reģents neskatījās izrādi, bet pētīja debesis un ik pa brīdim pameta skatienu pār plecu uz slimnīcu aiz Pāvesta pils. Nākamajā mirklī Hercogiene manīja Rodolfo rokā pazibam spogulīti, ko viņš lūkoja paslēpt apmetņa ielocēs. Arianna zināja, ka ne jau skaistumkopšanas nolūkā.

*

Nonācis pie straujas upes, Čezare bija tuvu spēku izsīkumam. Svētlaimīgi pasmēlis ūdeni saujās, zēns dzēra, līdz remdēja slāpes. Trauka, kur ieliet ūdeni, nebija, tāpēc Čezare tikai apslacīja seju un matus un piesūcināja šalli, lai varētu ceļā atvēsināties. Nākamais uzdevums bija šķērsot upi un nokļūt uz upes pretējā krasta takas, kas aicinoši vijās mežā.

Ūdenī spīdēja vairāki dobumaini akmeņi pa tiem varētu tikt pāri, taču, pamērījis ūdeni ar zaru, Čezare secināja, ka upes vidū ir liels dziļums, un par ūdens aukstumu un straujumu viņš jau bija pārliecinājies. Atkāpies krastā, Čezare piesēda atpūsties un uz mirkli atspieda muguru pret koku. Peldēt viņš neprata.

*

Jādams uz Santa Finu, Lučiano priecājās, ka spēj valdīt zirgu, turklāt ar katru jūdzi viņa prasme pilnveidojās. Pa Slrada delle Stelle zēns palaida zirgu ātrā riksī, bet, izbraucis pa Saules vārtiem uz lauku ceļa, skubināja Dondolu aulekšot vēl ašāk. Patīkami pārsteigta par iespēju izlocīt kājas, kad stallis šķita visu pamests, Dondola ar patiku pieklājīgā ātrumā nesa stravaganti uz santa finu.

Necik ilgi, un Lučiano acu priekšā parādījās milzīgas pils siluets. Stravagante pirmo reizi skaidri ieraudzīja pili visā krāšņumā parasti jau viņš karietē iebrauca pa drūmajiem vārtiem pagalmā. Šobrīd vārti stāvēja vaļā, un kalpotāji rādīja tikpat pārsteigtu vaigu kā Lučiano pēdējā apmeklējuma reizē torīt, kad Falko tika atrasts ar indes pudeli rokā.

Kad Lučiano nolēca no zirga, viens no kalpiem viņu pazina.

Ak, sinjor, viņš teica, atvainojiet, bet man pieteikts šīs durvis sargāt! Vai jūs nevarētu ievest zirgu stallī pats?

Protams, atbildēja Lučiano, bet kas noticis?

Vīrs kaut ko nomurmināja, likdams noprast, ka atbildi nav vērts gaidīt. Paraustījis plecus, Lučiano veda Dondolu projām uz staļļa ēkām. Tur viss bija kā izmiris. Lučiano ieveda ķēvi stallī, nolika tai priekšā sienu un ūdeni.

Ilgi nekavēšos, viņš Dondolai solīja. man tikai jāpārmeklē pils. Vam saderēt, ka Čezare ir šeit.

Staļļa dziļumos gari nozviedzās Merla, viņa bija pazinusi Lučiano balsi, bet varbūt dzirdēja pieminam Čezari: viņš taču bija Merlu sagaidījis šajā pasaulē.

*

Arianna pēkšņi juta, ka Rodolfo viņai līdzās saspringst.

Kas noticis? viņa čukstēja.