Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija kā pa sapņiem virzījās uz starta taisni iepretim tiesnešu tribīnei. Viņa redzēja sacīkšu vadītāju ar tādu kā milzīgu tauri rokā, kas, iespējams, bija skaļrunis. Blakus vadītājam stāvēja Belecas Hercogiene, tveicīgajā Campo atgādinādama glāzi ar ledainu ūdeni. Līdzās viņai Džordžija sazīmēja Hercogu viņš izskatījās salauzts. Džordžija nebija redzējusi Nikolo vairākas dienas, un viņa izskats meiteni satrieca.

Iebāzusi smalko, cimdoto roku samta somā, Arianna izvilka bumbiņu purpursarkanās krāsās.

Strēlnieks, viņa dzidrā balsī nosauca, taču vadītājs atkārtoja taurē, un iežogotajā Campo atbalsojās: “str-r-ēēl-nieks!”Topolino ar albu devās uz pirmo starta vietu.

Strēlnieka bumbiņa iegūla sarežģītā krustveida paliktni, kas atgādināja kaut ko pa vidu starp žuburainu svečturi un rindā saliktiem stikla olu biķerīšiem. Hercogiene izvēlējās nākamo bumbiņu, un laukumā atbalsojās: “A-auns!” Džordžija nespēja ticēt savām ausīm: sarkani dzeltenā bumbiņa saņēma otro kārtas numuru! Viņai piešķirts otrais celiņš trases iekšpusē lieliski! Turklāt blakus jās sabiedrotais.

Diemžēl nākamā bumbiņa bija zili sārtajās Zivju krāsās, līdz ar to Džordžija tiks iesprostota starp tuvāko sabiedroto un niknāko ienaidnieku. Bet pats ļaunākais vēl bija priekšā: ceturtā bija sārti balta bumbiņa tātad blakus Zivīm jās Dvīņu žokejs un abi kopējiem spēkiem varēs samaitāt Džordžijai startu.

Kad tika izlozēti nākamie numuri un cilvēki saprata, ka viņu mīluļiem nāksies jāt tuvu trases ārmalai, pūlī atskanēja vaimanas. Pēdējo, divpadsmito, numuru Rincorsa saņēma kundze. tieši pēdējam zirgam jāatklāj sacīkstes, uzsākot aulekšiem un atstājot pārējos aiz muguras (ja vien tiesnesis startu atzīs un neviens priekšlaicīgi neizkustēsies no vietas). Likums bija viens visās sacīkstēs, taču priekšsacīkstēs reti kurš to ievēroja. īstās sacīkstes tomēr bija daudz nopietnākas.

Visi kārtas numuri jau bija nosaukti, un rēgam līdzīgais Hercogs veda Ariannu atpakaļ uz augsto goda tribīni pie Pāvesta pils. Zirgi jau mīdījās pie starta līnijas. Starta nodalījumu nebija, tāpēc dažs labs zirgs nostājās nepareizā vietā, ieskaitot Arkandželo. Džordžija vēroja Hercogu un Hercogieni, kas soļoja atpakaļ uz Dvīņu tribīni, cik atšķirīgi viņi bija! un tad pārskatīja ievērojamo viesu tribīni. Lučiano nekur nemanīja.

Tomēr raizēm laika nebija. Pēc diviem viltus startiem sacīkstes beidzot sākās, un Džordžija ne par ko neuztraucās, ja nu vienīgi par sitienu krusu pa savu ķiveri no // Re puses.

Topolino izrāvās uz priekšu, dodams ceļu Džordžijai, lai viņa var jāt pa iekšējo joslu līdzās viņam, taču Zīds ar Benvenuto iemanījās ceļu nosprostot.

Iesākums likās bezcerīgs, taču kaut tik labuma, ka Zivis un Dvīņi tagad liksies mierā. Abi uzskatīja, ka godam pastrādājuši, izgrūduši Aunu no sacīkstēm, un patlaban pilnībā nodevās savam skrējienam. Džordžiju plosīja dusmas, tomēr viņa jāja uz priekšu, un Arkandželo bija ātrs zirgs.

Līdz pirmā apļa beigām Džordžija bija apsteigusi ne vienu vien un patlaban bija sestā ņūklī ar citiem zirgiem un žokejiem. Prāta stūrītī meitene apjauta, ka pajājusi garām Paolo un pārējiem skatītājiem tālajā dienvidu tribīnē. Nu jau bija pabeigts pilns aplis ap Campo pulksteņa rādītāju kustības virzienā, un viņa bija aizauļojusi garām visām zodiaka zīmēm. Hercogi un prinči, miesnieki un maiznieki visi saplūda kopā. Džordžija neredzēja un nedzirdēja neko, tikai savu zirgu un sāncenšu jātniekus.

Tie, pieplakuši zirgiem, patlaban skrēja otro apli, kad pūļa murdoņu pēkšņi pāršķēla kāda balss.

Zhou volou! atskanēja. veiksme atgriezusies pie Auna!

Džordžija pazina Aurelio balsi un tajā pašā mirklī dzirdēja arī spārnu švīkstoņu. Žokeji saminstinājušies mazliet pagausi-nāja soli, un, kad kārtējo reizi tika šķērsota starta līnija un uzsākts beidzamais aplis, Arkandželo bija trešais aiz Ūdensvīra un Dvīņiem.

Tikai nepacelt skatienu, dzirdēdama pūļa vienbalsīgo aurošanu, zobus sakodusi, murmināja Džordžija.

Gar acīm pazibēja sārti baltas krāsas, taču Džordžija nedz izvairījās, nedz minstinājās. Viņa jau bija līdzās Salsiccio ar Uccello, taču jātnieks džordžijas priekšā negaidot sagrīļojās, nozibsnīdams pārbiedētas, uz debesīm paceltas acis.

Nepacel… nepacel skatienu, Džordžija elsoja, jau turpat līdzās Zīdam ar Benvenuto. dvīņu žokejs jau pacēla pātagu, bet tā bezmērķīgi nokrita zemē. Džordžija paspēja ievērot, ka viņš, pārmetis veiksmes zīmi, nobāl.

Džordžija aizauļoja garām, paturēdama acis melni balto mērķa karodziņu, kas iezīmēja finiša taisni.