Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Viesos atbraukusī Hercogiene ar savu tēvu, protams, sēdīsies pie Pāvesta galda Dvīņu zvaigznājā, un kādam no di Kimiči, visticamāk, Gaetano, nāksies kavēt viņai laiku.

Rinaldo pusdienos Kazā kopā ar brāli Alfonso, tagadējo Vo-lanas hercogu. Pārējie di Kimiči jau pamazām ieradās uz lielajām sacīkstēm. Frančeskas brālis Filipo pārstāvēs Belonu -abi apmeklēs Svaru mielastu, bet abas jaunās princeses -Lučija un Bianka ieradīsies no Fonecas, lai dotos pie Vērša. Pat vecais Moresko princis ar neprecēto dēlu un mantinieku Ferrando bija laikus ieradies Remorā, lai piedalītos Skorpiona mielastā.

Pilsētā mudž no di Kimiči, ienācis Ariannas istabā Pāvesta pilī, paziņoja Rodolfo.

Mēs jau to paredzējām, atbildēja Arianna. Visiem taču jāredz ģimenes vareno uzvara, tāpat arī kaunpilnais Be-lecas zaudējums. Tāpēc jau tiku šurp aicināta.

Ne tāpēc vien, Arianna, Rodolfo jaunajai Hercogienei atgādināja. Tuvojas diena, kad tev jāsniedz atbilde Gaetano.

Viņš man vēl neko nav jautājis, atbildēja Arianna.

Sasniegusi Malholendu nama durvis, Džordžija atviegloti nopūtās. Iet tumsā pie Falko bija bezgala baisi. Daudzviet nedega ielu apgaismojums, visi nami slīga tumsā, izņemot atsevišķus gaišus taisnstūra jumtistabu logus, kur kāds mācījās vai izklaidējās, vai arī mocījās bezmiegā.

Viens no naktsputniem bija Falko Džordžijai tiešām paveicās. Sasmalstījusi pie ārdurvīm puķu kastē riekšavu grants, meitene smaidīdama svieda to Falko logā. Tikpat kā bērnībā lasītā piedzīvojumu romānā un nu beidzot arī dzīvē. Pēc pāris metieniem lasot romānu, tas gan šķita viegli meitenes pūles vainagojās panākumiem atvērtajā logā parādījās tumšmataina galva.

Falko! izdvesa Džordžija, cik skaļi vien uzdrīkstējās. Vai nevari ielaist mani iekšā?

Nācās ilgi gaidīt, kamēr klibais zēns, cik ātri un klusu vien spēdams, nokāpa līdz ārdurvīm. Džordžija pirmo reizi mūžā jutās tik priecīga, kādu ieraudzījusi un ieslīdēdama no draudīgās tumsas namā. Pielikusi lūpām pirkstu, viņa pamāja, lai Falko aizbultē durvis.

Klusītēm abi uzzagās augšā pa kāpnēm un, pat nonākuši Falko guļamistabas drošībā, uzdrīkstējās runāt tikai čukstus: lai nedzird Vikija un Deivids.

Džordžija pārlaida skatienu istabai, ko apgaismoja nakts-lampiņa pie Falko gultas. Tobrīd viņa asāk nekā jelkad apzinājās, ka tā ir Lučiano bijusī guļamistaba, no kuras viņš uz visiem laikiem izraidīts svešumā. Taču šonakt Džordžijai bija jābūt visnotaļ praktiskai, tāpēc viņa uzmeta ašu skatienu durvīm istabas pusē.

Labi, meitene nočukstēja, durvīs ir slēdzene. Tev būs jāaizslēdz durvis no iekšpuses.

Auna zvaigznāju rotāja sarkani dzelteni karogi, galdus klāja sarkani dzelteni galdauti, ielās namu sienas no vienas vietas bija aprīkotas ar smalki apgleznotām koka lāpām, kas gaidīja tumsu, lai iedegtos. Visur vīdēja uzzīmēti Auna simboli, bērni staigāja cepurītēs ar auna ragiem.

Paolo mājās mazuļi jau dusēja, lai gan meitenītes piekrita iet gultā tikai ar karodziņiem. Džordžija nokāpa no bēniņiem, aizvien ģērbusies žokeja zīda tērpā. Paolo un Teresa meiteni apskāva.

Laiks doties uz sacīkstēm, teica Paolo.

Lai veicas! novēlēja Lučiano un meiteni apskāva. Džordžija tobrīd apņēmās censties sasniegt ko vairāk, ne tikai noturēties zirga mugurā. Visas Auna cerības taču saistījās ar Džordžiju, vēl vairāk to vēlējās arī Lučiano.

Visi bija vienisprātis, ka priekšsacīkstēm nav lielas nozīmes, tomēr gaisotnē jautās, ka tā vis gluži nav. Džordžija pirmoreiz pa visiem laikiem palika Remorā pa nakti. Jācer, ka sagatavošanās darbi Londonā neizgāzīsies. Izmetusi visu no galvas, meitene koncentrējās tikai uz sacīkstēm.

Šoreiz Džordžija nebija pēdējā. Pie finiša taisnes viņa atjāja desmitā, apsteigdama Kazu un Vēzi. Auna līdzjutēji aplaudēja, un, ja nebūtu uzvarējušas Zivis ar savu žokeju II Re (karalis) un zirgu Noī (nē), džordžija savu veikumu uzskatītu par panākumu. Viņai atstājot trasi, vairākas Zivis svilpa un izkliedza, domājams, tāliešu rupjības.

Lai nu kā, mājup Džordžiju pavadīja sajūsminātu Auna līdzjutēju pūlis, skandinot: “Zonzo! Zonzo!" un “Montone! Montone (auns)!”

Arkandželo tika palaists atvēsināties savā zālainajā aplo-ciņā, tikmēr Džordžiju samīļoja daudzi nepazīstami cilvēki,

pliķēdami viņai pa muguru un veltīdami cildinošus vārdus. Džordžija, izglābusi Aunu no negoda, tika atalgota ar cilvēku mīlestību.