Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Izskatās, ka viņiem ir daudz smagāk nekā man, jājot uz neapseglota zirga, piezīmēja Džordžija. Nez vai Stellata pasākums notiek tikpat zibenīgi un neprātīgi kā Palio. Žokeji visi bija manāmi vecāki par Čezari un acīmredzot profesionāļi, un reti kurš nāca no Sjēnas.

Tikko Ralfs aizveda Falko, Džordžija nolēma agri likties gultā. Gribējās laikus nokļūt Remorā un noskatīties nākamo priekšsacīkšu posmu interesanti, ko Paolo būs izdomājis. Džordžija vārīja sev šokolādi, kad virtuvē ienāca Rasels -iemest skatienu ledusskapī.

Nespēju saprast, kā tev neriebjas vazāties ar to bērneli, -viņš teica, izteiksmīgi paraustīdams plecus. Ar tik izkropļotu kāju. Man, jau paskatoties vien, metas zosāda.

Mora, iestājusies virtuves durvīs, izskatījās sašutusi.

Tu taču nerunā nopietni, Rasei? viņa teica.

Nē, dzenu jokus, viņš nevilcinoties atbildēja.

Manuprāt, tas nemaz nav jocīgi, turpināja Mora: tik dusmīgi viņa ar padēlu vēl nekad nebija runājusi.

Rasels aiziedams raidīja Džordžijai iznīcinošu skatienu.

Nāc nu, daiļaviņ, Enriko nakts melnumā čukstēja Merlai.

Laidīsimies uz jauku vietiņu!

Melnā ķēve, jau pieaugusi un spēkpilna, laidās uz Remo-ras pusi viņu skubināja vīrs, pie kura tā bija jau pieradusi. Lidojums šķita garāks nekā parasti, bet Merlai nebija iebildumu izlocīt spārnus.

Lidojot aizvien dziļāk zvaigžņotajā naktī, arvien tālāk uz dienvidiem, pāri lielpilsētas mūriem, Merlai kaut kas atausa atmiņā. Gribējās pagriezties uz rietumiem, bet jātnieks skubināja uz citu pusi uz pilsētas sirdi, un pēc brīža viņu maigi apturēja, lai planētu virs apaļa klajuma. Merlai nebija īstas skaidrības, ko no viņas gaida, bet vienu gan Merla atcerējās: tepat tuvumā ir ļaudis, kas pret viņu mīļi izturējās.

Čezare aizvadīja baisu nakti, zinādams, ka jāpaliek sprostā, kad jau sākas rīta priekšsacīkšu kārta. Sapnī zēns dzirdēja aiz loga iezviedzamies zirgu. Gan jau tas bija tikai sapnis, tik augstu taču zirgs nevarēja piekļūt. “Ja nu vienīgi Merla,” Čezare iedomājās, ieslīgdams nākamajā sapnī, kurā Arkandželo bez viņa uzvarēja sacīkstēs. Tas nemaz nebija neiespējami: Stellata skrējienā zirgs varēja uzvarēt scosso bez jātnieka. Bet startēt bez žokeja tomēr nedrīkstēja.

Čezare dzirdēja atveramies durvis un metās tām klāt, taču divi agrāk neredzēti dūšīgi vīri aizšķērsoja viņam ceļu. Viens nolika zemē grozu ar maizītēm un augļiem un kausu piena. Pēc brīža Čezare atkal palika viens un mierīgi varēja remdēt izsalkumu, ciešot garīgas mokas.

*

Tev ar Arkandželo būs jāpārstāv Auns, sagaidījis Džordžiju staļļa bēniņos, paziņoja Paolo ar Čezares žokeja zīda tērpu rokās. Vai varēsi? Es domāju jāt uz neapseglota zirga.

Vispār jau varēšu, norijusi siekalas, atbildēja Džordžija.

Vai esi jājusi uz tik milzīga zirga? Paolo neatlaidās.

Atcerējusies Kastani, Džordžija pamāja.

Tad, lūdzu, uzvelc tērpu un pēc brīža tiekamies pagalmā, -teica Paolo. Laiks doties uz trasi.

*

Remorā no mutes mutē gāja ziņa par pārdabisku notikumu. Campo bija pilns ar cilvēkiem, kas skatījās augšup. Kur vien paveries, visur pulcējās bariņi, krietni vairāk, nekā parasts redzēt rīta priekšsacīkstēs.

Augstā, slaidā kolonna Campo centrā, kas pacēlās strūklakas vidū, bija ieguvusi rotājumu. Pašā augšā, augstāk, nekā iespējams aizsniegt ar kāpnēm, Lauvenei pie kakla plīvoja Dvīņu sārti baltais karogs.

Pravietojums, secināja remorieši un pārmeta veiksmes zīmi. Jādomā, uzvarēs Dvīņi?

Nebūs nekāds brīnums, teica citi. Vienīgi nav skaidrs, kā tas karogs tur tika.

Droši vien par to jāpateicas Dievietei, kāds piebilda.

Visā laukumā atbalsojās: Dia, Dia!

Dievietei vai arī jātniekam spārnotā zirgā, ierunājās vēl kāds.

Lūk, kā aizsākās baumas par Remorā parādījušos spārnotu zirgu.

21. nodaļa. Ej un atgriezies ar uzvaru!

Nav laika lauzīt galvu, uzmetis ašu skatienu kolonnai ar plīvojošo karogu, teica Paolo. Pati saproti, šodien nav vērts vicināt pātagu! Pietiks, ja tu izturēsi visus trīs apļus ap Campo. nav svarīgi, kura pēc kārtas šķērsosi finiša taisni.

Paolo novēlējums piepildījās: Džordžija trasi beidza pēdējā. Taču varēja būt arī citādi, jo sāncenši visumā bija līdzvērtīgi un zirgi gāja plecs pie pleca. Par purna tiesu uzvarēja Ūdensvīrs ar zirgu vārdā Uccello (putns). jauniņais žokejs mūždien bija izsalcis, un, par nelaimi, īsi pirms kāpšanas zirgā kāds ievēroja viņu ieturam brokastis. Līdz ar to zēnam uz mūžu pielipa iesauka Salsiccio (cīsiņš).

Arīdzan Džordžija tika pie palamas, turklāt ne visai glaimojošas. Iepriekšējā kārtā viņa nebija redzēta un tagad gaidīja paskaidrojumus: kur gaidīt, kurā mirklī kāpt zirgā, ko darīt tālāk. Džordžiju nokristīja par Zonzo, kas tāliski nozīmē miegainā , taču tas izklausījās tīri mīļi, un pret viņu visi izturējās laipni, ieskaitot sāncenšu žokejus.

Runas par Čezares pazušanu apskrēja Remoru vēja spārniem. Neviens nešaubījās, ka Auna žokejs novākts: Čezare taču apdraudēja di Kimiči izredzes. Tamlīdzīgi gadījumi jau bija pieredzēti.