Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

pie iesaukām. Dvīņu žokejs bija Zīds, Kundzes Eņģelītis. Likteņa ironija: Eņģelītis gadu ziņā bija visvecākais, piedalījies jau piecpadsmit sacīkstēs. Trīsdesmit trīs gadus vecs, pēc sejas pienapuika, tāpēc arī ticis pie tāda pievārda. Pārējie divi žokeji līdzās Čezarem bija zaļknābji, kas savas palamas vēl gaidīja. Tie pārstāvēja Lauveni un Ūdensvīru.

Kundzes žokejs Emilio kopā ar Enriko un Rikardo vēroja Campo no koka tribīnēm, kas apjoza laukumu. Emilio bija gatavs atzīt, ka Aunam šogad tiešām spēcīgs duets, tomēr pamatoti nešaubījās, ka viņa noslēgtie līgumi nodrošinās uzvaru Eņģelītim un Kundzei. Protams, ja vien Dvīņi saviem līgumiem nebūs atvēlējuši brangāku naudas žūksni.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Stellata sacīkstēs četrpadsmit reizes bija uzvarējusi Kundze vai Dvīņi. Tomēr pat vissmalkāk izstrādātie un visdāsnāk apmaksātie līgumi nespēja nodrošināt simtprocentīgu uzvaru, tāpēc sešus gadus laurus bija plūkuši citi zvaigznāji ne tik dedzīgie di Kimiči atbalstītāji. Auns diemžēl jau vairākus gadu desmitus bija palicis bešā. Pēdējais Auna uzvarētājs bija Paolo.

Visas pazīmes solīja uzvaru Aunam. Viņiem bija labs zirgs un žokejs, pēdējā uzvarētāja dēls. Turklāt arī slepenais veiksmes pravietojums, par kuru zināja tikai zirgu meistara mājās, proti, spārnotā zirga piedzimšana. Čezare šai domai bija pieķēries, lai arī Merlas patlaban stallī nebija. Viņš centās atvairīt domu, ka pienācis laiks parādīt Merlu atklātībā, padižoties ar savu veiksmi visiem zvaigznāja ļaudīm.

Zirgi jau stāvēja ierindā, gatavi startam. Rumaks ar divpadsmito kārtas numuru, kam jāveic Rincorsa (ieskriešanās), šajās priekšsacīkstēs bija Svaru pārstāvis, virvju posmu izskrēja aulekšiem un sacensības gāja vaļā. Vispirms priekšā izrāvās Skorpions un pirmo apli noturējās priekšgalā, taču otrā apļa vidū Čezare žokeju Razzo (raķete)ar zirgu Celeste (debess) apsteidza un distanci beidza pirmais.

Paolo pie finiša taisnes Čezari apskāva, un zēns staroja priekā. Visi Auna zvaigznāja ļaudis dziedādami un cildinādami pavadīja jātnieku un zirgu līdz mājām. Kamēr Arkan-dželo nelielā aplokā atvēsinājās, ieradās Džordžija.

Ak vai, man viss gāja secen! meitene vīlusies teica. Kā jums gāja?

Cezare uzvarēja, lepni paziņoja Paolo.

Tas vēl neko nenozīmē, Čezare kautri atsaucās. Kurš tad nezina, ka priekšsacīkšu rezultāti neskaitās. Visu izšķir galvenās sacīkstes.

Un tomēr viņš smaidīja kā saulīte.

*

Žēl gan, ka Hercogam nenesas prāts uz sacīkstēm, -ierunājās Enriko, kas ar Rikardo bija ienākuši krodziņā.

Nevar jau cilvēkam pārmest, sacīja Rikardo. Tāpat kā mēs, Hercogs ir no miesas un asinīm, un dzird runājam, ka viņa dēls jau uzkāpis uz nāves sliekšņa.

Enriko noskurinājās. Negribējās par to pat domāt.

Manuprāt, pēdējais laiks parūpēties par opozīciju.

Rikardo paraustīja plecus.

Kas tev padomā?

Enriko piesita sev pie pieres.

Atstāj to manā ziņā, skanēja atbilde.

*

Lučiano un Detridžs piepulcējās Auna svinīgo brokastu dalībniekiem. Visi zināja, ka pievārēts tikai viens posms, tomēr

Paolo mājās valdīja satraukums, bērni skraidīja kā apsēsti. Meitenītēm rokās zibēja sarkani dzeltenie karodziņi, ko tās aizrautīgi vicināja.

Auns, Auns, Auns! mazās kliedza. Es esmu vislabākā, es!

Manuprāt, šorīt pats labākais bija Čezare, iebilda Teresa un viņam uzsmaidīja.

Čezare gozējās ģimenes uzslavu saulītē. Pirmā vieta priekšsacīkšu posmā ļāva izgaršot iespējamo Stellata uzvaru, un alkaini gribējās izbaudīt to vēlreiz.

Līksmā, Čezares uzvaras radītā gaisotne novērsa Džordžijas uzmanību no nepatikšanām ar Rodolfo. Taču ne uz ilgu laiku. Palikusi divatā ar Lučiano, meitene atstāstīja viņam sarunu ar Falko.

Lučiano vēl aizvien sūrstēja Rodolfo pārmetumi, tomēr, dzirdot par Falko apņēmību, viņa oma uzlabojās.

Drosmīgs sīkais, sacīja Lučiano. Domāju, ka mums jānostājas viņa pusē.

Džordžija pamāja.

Bet nepakļaušanās Rodolfo prasīs zināmu drosmi, meitene teica. Proti, mums jātic, ka taisnība mūsu pusē un viņš kļūdās.

Rodolfo nepazīst Falko, ieminējās Lučiano. Un nesaprot, ko tas viņam nozīmē. Zini, savulaik es pats nepaklausīju Rodolfo. Ierados Belecā nakti, gribēdams noskatīties uguņošanu, ko palīdzēju viņam sagatavot.

Vai toreiz viņš dusmojās? jautāja Džordžija.

Nē. Pateica, ka tas ir liktenis vai tamlīdzīgi. Es taču izglābu Hercogieni no nāves.

Un visi izturējās tā, it kā viņa būtu nogalināta?

Nē, tas bija vēlāk otrajā reizē. Hercogienes vietā mira cita sieviete, bet Silvija nolēma, ka viņai vienreiz pietiek.

Viņa uzskatīja, ka, noiedama no skatuves, varēs sekmīgāk pretoties di Kimiči. Pēc Ariannas uzvaras vēlēšanās Silvija visnotaļ rosīgi darbojas Belecas politikā.

Iedomājies, ka tev tādi vecāki! Džordžijai pēkšņi sametās Ariannas tīri vai žēl.

Es to iedomājos tīri bieži, piekrita Lučiano. Iepazīstoties tuvāk, redzi, ka abi ir krietni cilvēki, tomēr labāk pret viņiem nenostāties. Ariannā ir kaut kas gan no Rodolfo, gan Silvijas, Lučiano nopūtās.

Kā tev šķiet, vai Rodolfo pateica Doktoram Detridžam un Paolo, ko mēs izdarījām? jautāja Džordžija.