Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Ko tu ievārīji? Rodolfo prasīja. Nē, vari neteikt! Zinu, ko! sadraudzējies ar kroplu zēnu, dienu un nakti pavadīji ar viņu. Bet pēc tam viņš neizprotamā kārtā aizmieg, it kā iedzēris indi.

To jūs jau zinājāt, Lučiano klusi iebilda.

Bet tagad es redzēju, turpināja rodolfo, fabricio aizveda mani tikties ar tēvu slimnīcā, jo pie manis jau Hercogs nenāk. Tur es redzēju zēnu. Vai tiešām tu domāji, ka nepazīšu ķermeni, kura saimnieks aizceļojis uz citu pasauli?

Tad Rodolfo vērsās pie Džordžijas: Un tu, tu no savas pasaules noteikti atnesi talismanu! Vai tu maz apjēdz, kādās briesmās var nonākt nepieredzējis stravagante ?

Milzu soļiem Rodolfo mēroja virtuvi.

Tevi es vēl saprastu, viņš uzrunāja Džordžiju. Tikko ieradusies, slima zēna prasības aizkustināta. Jādomā, ka aizvedi viņu uz savu pasauli ārstēt. Bet Lučiano pēc visa, ko esmu tev mācījis! Kā tu varēji būt tik neapdomīgs?

Pēc brīža Rodolfo atkal vērsās pie Džordžijas.

Ir tikai viena izeja. Tev nekavējoties jāatved viņš atpakaļ!

20. nodaļa. Karogs kolonnas galā

Džordžija, šausmu pārņemta, pamodās savā pasaulē. Gandrīz vai likās, ka arī Rodolfo stravagēs tik saniknots viņš bija. Iedomājoties melnajā samtā tērpto augumu parādāmies savā istabā un neizbēgamo izskaidrošanos, ja Rodolfo kāpņu laukumā uzskrietu Raselam, Džordžija krita izmisumā. Pēc brīža viņa mazliet nomierinājās. Rodolfo līdzās nebija, un, ja arī būtu, Rasels Reģentam nebija pretinieks. Varbūt būtu vērts pat tādu ainu noskatīties.

Džordžija aši apdarīja rīta darbiņus, nobažījusies, ka jātiek pie Falko, taču, tuvojoties Vikijas mājai, nezināja, ko viņam teiks. Kā lai pārliecina Falko atgriezties Tālijā? Viņš taču gaidīt gaida operāciju! Kā Malholendi pārdzīvos, ja nāksies pa otram lāgam zaudēt zēnu?

Džordžija Rodolfo cienīja, bet šoreiz Reģentam, viņasprāt, nebija taisnība. Sirds sarāvās, iedomājoties, ka viņa varētu

Rodolfo nepakļauties. Nonākusi krustugunīs starp Rodolfo un bēdu sagrauzto Hercogu abi gribēja, lai Falko atgriežas -, Džordžija nespēja iztēloties, kā to īstenot. Vai tiešām viņa galīgi pārpratusi savu misiju Remorā?

Čau, Džordžij! ielaizdams meiteni dzīvoklī, sveicināja Falko. Kā sviežas?

Jaunais di Kimiči jau tagad izskatījās labāk nekā Tālijā. Ēst Falko ēda kārtīgi, labi iejuzdamies vidusmēra ģimenes gaisotnē. Īstenībā viņš strauji pārtapa divdesmit pirmā gadsimta zēnā.

Ne visai, atbildēja Džordžija. Vai varam te aprunāties?

Vikijas nav mājās, atbildēja Falko. Aizgāja pie draudzenes uz stīgu kvarteta mēģinājumu.

Rodolfo atklājis, ka mēs palīdzējām tev stravagēt, iesāka džordžija.

Viņam tas nepatīk?

Tas ir par maigu teikts!

Zēns Rodolfo nepazina, tomēr viņam sametās bail.

Šeit viņš taču neieradīsies?

Laikam jau ne, atbildēja Džordžija, ja jau neizdarīja to viņnakt. Trakoja uz velna paraušanu, vienubrīd likās, ka viņš tiešām stravagēs.

Kālabad? jautāja Falko. Ko vēl Rodolfo varētu uzsākt?

Džordžija saminstinājās.

Viņš grib, lai tu atgriezies mājās.

Falko seja kļuva pelnu pelēka.

Nemūžam! viņš nikni attrauca. Neba tāpēc strava-gēju , lai atgrieztos!

Varbūt vērts par to padomāt, ieteica Džordžija. Nē, ļauj man pateikt līdz galam! meitene piebilda, kad Falko centās viņu pārtraukt. Tu pat iedomāties nevari, kā patlaban jūtas tavējie. Visi sapulcējušies Remorā Gaetano un pārējie tēvs ne soli neatkāpjas no tavas gultas.

Falko palūkojās Džordžijā, un viņa acīs mirdzēja asaras.

Bet es taču nevaru, zēns čukstēja. Jau pirmoreiz bija tik smagi. Ja atgriezīšos, bet pēc tam atkal pārtulkošos, būs sliktāk mums visiem, jo sevišķi tēvam.

Rodolfo grib, lai pārliecinu tevi atgriezties uz visiem laikiem.

Tev nāksies iznīcināt manu talismanu, Falko nepadevās.

Džordžija viņu pārsteigta uzlūkoja.

Ņem un izkausē gredzenu vai aizmet projām! viņš sauca.

Tu nu gan esi jocīgs, teica Džordžija, vai tiešām tu to nopietni? Ja nemaldos, pats gribēji, lai gredzenu paturu -ja nu tu pārdomā?

Gribu, lai ir tā, ka vairs nevaru pārdomāt, Falko atbildēja. -Ja tu gredzenu iznīcināsi, nespēšu atgriezties.

Čezare ar Arkandželo jau rīta agrumā ieradās trasē, gatavi uzsākt priekšsacīkšu otro kārtu. Pirmajā, kas notika iepriekšējā vakarā, zēns uztraucās un izcīnīja Aunam devīto vietu. Šodien bija citādi. Čezare jutās apķērīgs, spēkpilns un gatavs jāt.

Viņš bija Auna sarkani dzeltenajā tērpā, pārējie žokeji visapkārt katrs sava zvaigznāja krāsās. Daudzu zirgu liktenis izšķīrās tikai pēc mēnesnīcas sacīkstēm, dažiem žokejiem pat vēlāk. Čezarem bija tā priekšrocība, ka viņi ar Arkandželo treniņu trasē bija jājuši vairākas nedēļas.

Nopietns sāncensis, Enriko sacīja Dvīņu zirgu meistaram Rikardo, vērodams, kā Čezare Arkandželo mugurā lavierē starp virvēm.

Tu domā? atsaucās Rikardo. Vakar gan viņš ar ātrumu neizcēlās.

Nu jau būs piešāvies, turpināja Enriko, vari man ticēt: labāku sastāvu Campo neredzēs.

Mūsu Zīds taču viņus pārspēs, vai ne? jautāja Rikardo.

Žokeji, kas Stellata sacīkstēs piedalījās atkārtoti, bija tikuši