Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pāvestam tas nebija nekas jauns, viņš zināja arīdzan to, ka brāļameitai Frančeskai laulības Rinaldo bija uzspiedis ar varu, piedraudēdams, ka atteikšanās gadījumā viņa izsauks pret sevi hercoga Nikolo nežēlastību. Ja blēdība būtu izdevusies un Frančeska tagad sēdētu Belecas Hercogienes tronī, gan jau viņa veco Belecas laulāto draugu prastu pieciest. Tāpēc tagad, kad nodoms bija izgāzies, Pāvests negribēja ļaut viņai bēgt. Galu galā Svētā Tēva pienākums bija aizstāvēt laulības svētumu.

Kā jaunā sieviete pamato savu vēlmi šķirt laulību?

Rinaldo saminstinājās. Ja jau tēvocis sauc Frančesku par

“jaunu sievieti”, cerības izspēlēt ģimenes patriota kārti izplēn.

Viņa… viņš… Manuprāt, Svēto Tēv, laulības nav pilnasi-nīgas, skaidroja Rinaldo, ar šausmām juzdams, ka nosarkst.

Cik sen?

Teju gadu, Svēto Tēv. Turklāt Frančeska viņu nemaz nemīl.

Nu, ja viņa laistu to savā gultā, viss būtu kārtībā, atbildēja Pāvests. Mazulis ir labs motīvs palikšanai kopā ar vīru.

Rinaldo nepavisam negribējās atklāt, ka precēties ar padomnieku Albāni Frančeska tika piespiesta ar varu. Vēstniekam likās, ka šādi nostādīs sevi nelabvēlīgā gaismā, bet noklusēt ari nebija godīgi. Ja Frančeska tagad sēdētu Hercogienes tronī, Rinaldo akcijas di Kimiči acīs būtu ievērojami cēlušās.

-Ja vien šim pietiktu spara, Svēto Tēv, Rinaldo murmināja.

Ferdinando di Kimiči nebija ļauns. Viņš bija vājš, bezspēcīgs savu iegribu priekšā, tomēr sirds dziļumos nevienai brāļameitai nenovēlēja varmācīgi uzspiestu jūgu ar nemīlamu vīru, turklāt bez cerībām uz bērnu. Tāpat jau brālim Hercogam no Albāni vairs nav nekāda labuma, kad Belecas sazvērestība izgāzusies. Varbūt Frančeska noderēs savienībai ar citu dinastiju? Ferdinando nolēma parūpēties, lai nākamreiz brāļameita tiek pie tīkamāka vīra.

Nu labi, Pāvests īgni novilka un pamāja sekretāram, lai sastāda vajadzīgo priekšrakstu. Pēc tam Ferdinando iegremdēja savu pāvesta zīmoggredzenu ar lilijas un dvīņu simboliku mīkstā, sarkanā vaskā un pēc brīža pasniedza dokumentu Rinaldo. Šajā mirklī Frančeska kļuva par brīvu sievieti.

*

Lietus Campo laukumā bija mitējies, gaiss kļuvis svaigs un tīrs. Vēršu vilkti pajūgi brauca garā rindā, piekrauti ar tuvākās apkaimes zemi. Vīru bariņi ar grābekļiem rokās izklīda platajā joslā visriņķī piazza. citi atkal bija iesaistīti koka paaugstinājumu būvē, kam paredzēts kalpot sacīkšu cienījamāko skatītāju vajadzībām, kamēr vairums remoriešu sacīkstes vēros, stāvēdami trases iekšpusē.

Izcilāko paaugstinājumu saslēja Pāvesta pils priekšā. Nami ar balkoniem uz sacīkšu trasi greznojās ar karogiem dažādu zvaigznāju krāsās, paužot mājas saimnieku jūtas. Campo liesmoja krāsu ugunsgrēkā.

Sevišķu prieku sacīkstes sagādāja vīram vārdā Enriko. Spiegs slēdza derības uz zirgiem. Visvājākās izredzes, protams, rādījās

Dvīņiem un Kundzei, tāpēc šie zvaigznāji par uzvaru lielas cerības neloloja. Pārējo zvaigznāju ļaudis gribēja derēt uz saviem zirgiem un žokejiem, paredzot viņiem uzvaru, lai gan dažs labs tomēr novirzījās sāņus, likdams uz divu daudzsološāko zvaigznāju dalībniekiem. Remorieši bija praktiski ļaudis.

Tomēr kuram tad patīk, ja kāds apšauba viņa uzticības jūtas, tāpēc tādas derības bija jānoslēdz slepenībā. Enriko ieguva paradumu klīst no zvaigznāja uz zvaigznāju. Spiega somā netrūka dažādu krāsu kaklautu, tāpēc varēja tos pēc vajadzības mainīt, pielāgojoties zvaigznājam, kurā viņš tobrīd atradās. Kaklautus Enriko uzskatīja par drošības līdzekli, bet patiesībā neatbalstīja nevienu zvaigznāju.

Patlaban Enriko vadīja dienas Remorā, ik nakti jādams uz Santa Finu palaist lidojumā Merlu. Merla jau sāka ar spiegu aprast un, šķiet, neiebilda pret viņa vēlmi lidojuma laikā sēsties tai mugurā. Enriko nevēlējās palikt di Kimiči pilī nevienu dienu ilgāk, nekā galēji nepieciešams. Negadījums ar zēnu bija izsitis spiegu no sliedēm. Enriko pat likās, ka kaut kādā veidā būtu varējis to novērst. Iekarsis derību drudzī, viņš centās nedomāt par bālo zēnu, kas bez samaņas gulēja slimnīcā. Savu aizbildni un saimnieku Enriko sen nebija saticis.

*

Ariannai nenāca miegs. Jaunā Hercogiene stāvēja uz savas istabas balkona Pāvesta pilī. Campo apspīdēja mēnesnīca un virmoja ēnas. Gar laukuma malām ap zirgiem pulcējās cilvēku bariņi. Laiku pa laikam viņi sakārtojās startam un nākamajā mirklī jau aulekšoja apkārt laukumam trīsreiz pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Campo itin bieži pāršalca smiekli, tomēr bija dīvaini nakts vidū redzēt laukumā tik daudz cilvēku.

Arianna vēroja neparasto skatu, un pēc brīža viņai līdzās uz balkona klusēdams nostājās Rodolfo. Milzīgs, pelēks zirgs, kas, visticamāk, īstajā Stellata nepiedalīsies, ienesa laukumā divus cilvēkus vīrieti un sievieti. Abi bija dīvaini ģērbušies, lai gan mēnesnīca apģērba krāsas balināja.

Kas tad tie? ieraudzījusi, ka zirgs ar jātniekiem nostājas starta pozīcijā, brīnījās Arianna.

Izskatās pēc zinti, atbildēja Rodolfo, klaiņotāju tauta. Remorā zinti ierodas uz Dievietes svētkiem, kas notiek vienā laikā ar Stellata sacīkstēm.