Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Varbūt viņam kaut kas atausīs atmiņā? Mora meitai pačukstēja. Falko, ticis pie zirgiem, priekā staroja. Tāds pasākums jaunajā pasaulē zēnam tiešām gāja pie sirds. Jāt Falko nevarēja, un, kamēr Džordžija laukumā praktizējās, Džīna izrīdīja viņam staļļus un iepazīstināja ar visiem steliņģos stāvošajiem zirgiem. Jo īpaši Falko savaldzināja melna ķēve vārdā Oglīte.

O’Gradi kundze, kā jums šķiet, vai es pēc operācijas varētu nākt uz šejieni vingrināties ar Oglīti? viņš pajautāja Morai.

Uzreiz jau ne, atbildēja Mora. Pats zini, sešas nedēļas būs jāstaigā ģipsī. Taču pēc atveseļošanās pārrunāsim to ar taviem audžuvecākiem.

Mēs tevi labprāt uzņemtu savā pulkā, piebalsoja Džīna, lai gan, atklāti sakot, nespēja pat iedomāties, ka sakropļotais zēns varētu jāt.

Kad Džordžija pēc Hercogienes ierašanās rīta stundā at-stravagēja uz remoru, paolo virtuvē sēdēja svešiniece. Visai izsmalcināta aizplīvurota pusmūža sieviete runājās ar Doktoru Detridžu varēja noprast, ka abi ir veci draugi. Aiz kundzes krēsla stāvēja izstīdzējis rudmatains jauneklis, laikam viņas kalps.

Āreče, mīļumiņ, ierunājās Detridžs, sapazīstaties ar šinjoni Bellīni. Silvij, tas ir jauneklis Džordžs, viens no mūsiem.

Svešiniece, pasniegusi Džordžijai vēsu, rūpīgi manikirētu roku, caururbjoši viņu nopētīja.

Tātad, kundze teica, tu būtu tas jaunais stravagante? mans… rodolfo gan teica, ka tu esi meitene.

Džordžija juta sevi piesarkstam. Vēl nekad raupjajās tā-liešu staļļa zēna drēbēs viņa nebija jutusies tik neveikli kā tagad, kad viņā nolūkojās violetās acis.

Ak, turpināja Silvija, viss skaidrs, tu maskējies. Prātīgs darbs šajā pilsētā. Man pašai būtu jāizmanto līdzīga stratēģija. Runas veidu gan, jāatzīst, esmu mainījusi.

Džordžijas prāts drudžaini centās izskaitļot, kas saista nepārprotami nozīmīgo sievieti ar klātesošajiem. Vai tiešām viņa teica “mans Rodolfo”? Kurš tad varēja atļauties tādu tuvību ar dižo vīru? Un kāpēc viņai jāslēpjas?

Tobrīd no sacīkšu trases atgriezās Lučiano, Paolo un Če-zare. Bija sācis līt, un zeme kļuvusi gluma. Čezare rādīja norūpējušos vaigu: tā bija svarīga diena sacīkšu trasi visapkārt Campo noklāja ar zemi.

Sīks lietutiņš, nekas liels, tēvs viņu mierināja. Sacīkšu ceļam nekaitēs.

Redzu, ka esi iepazinusies ar Silviju, Lučiano vērsās pie Džordžijas, jau atkal pārsteigdams meiteni ar nepiespiesto izturēšanos Tālijas ietekmīgāko personu sabiedrībā.

Kad jūs domājat tikties ar Ariannu? apvaicājās Silvija, un Džordžija saspicēja ausis.

Nezinu, atbildēja Lučiano.

Pie durvīm pieklauvēja, un abi jaunie slravagantes satrūkās, lai gan hercogienes parādīšanās Auna zvaigznājā bija maz ticama.

Paolo atvēra durvis, un, ieraugot viesi, Džordžija noprata, ka tas ir Rodolfo. Īstenībā viņa pazina svešinieku, kas savulaik bija ieradies uz Lusjēna bērēm. Istabā ienāca nedaudz salīcis, sīks, cienījama paskata vīrs ar sudrabotiem matiem un sirsnīgi apskāvās ar Paolo. Pēc tam viņš apkampa arī Det-ridžu un tad Lučiano. Lučiano sejā Rodolfo nolūkojās ilgi un pētoši.

Kad redzu tevi, mana sirds kļūst mierīga. Džordžija dzirdēja Rodolfo kluso balsi un ievēroja, ka Lučiano skatās savā skolotājā ar neslēptu padevību.

“Ko es šeit meklēju?” Džordžija sev jautāja, pēkšņi sajuzdamās niecīga un nevienam nevajadzīga.

Bet tad kalsnais vīrs vērsās pie Džordžijas un satvēra viņas roku. Meitene juta tumšo, stingro acu skatienu tādām, viņasprāt, pa spēkam ielūkoties visdziļākajos noslēpumos.

Tu noteikti esi Džordžija, vīrs pieklājīgi teica. Tevi satiekot, jūtos pagodināts.

Pieci stravagantes vienā istabā, atskanēja klusa balss.

Pagodināti esam visi!

Nu bija Rodolfo kārta mulst. Džordžija neticēja savām acīm: tiklīdz priekšā panācās noslēpumainā Silvija, Rodolfo rāmā izturēšanās pazuda kā nebijusi.

Un tad viņi apskāvās. Lai nu kas, bet Tālijas oficiālā etiķete tā nebija, un pēkšņi Džordžijai kļuva skaidrs, kas tā par sievieti.

Džordžija ievēroja, ka, uzlūkojot Rodolfo un kundzi, kas nevarēja vien beigt apskauties, Lučiano sejā rotājas saprotošs smaids.

Man būtu uz tevi jādusmojas, klusi teica Rodolfo.

Bet tas nav iespējams, jo tikšanās ar tevi pilda manu sirdi ar prieku.

Manuprāt, pienācis laiks iepazīstināt mani ar jauno sievieti, atbildēja Silvija.

Džordžij, teica Rodolfo, joprojām turēdams sievietes roku savējā, gribu iepazīstināt tevi ar savu sievu Silviju Rosi, bijušo Belecas Hercogieni un tagadējās Hercogienes māti!

*

Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči piedzīvoja kārtējo nepatīkamo pieņemšanu pie tēvoča. Nevarētu teikt, ka Ferdinando būtu tik briesmīgs kā hercogs Nikolo un tomēr viņš bija Pāvests un arīdzan Remoras princis.

Laulības ir svēta savienība, Ferdinando, iejuties Tālijas baznīcas galvas lomā, sludināja. Tik viegli tās neatmezglot.

-Jums taisnība, Svēto Tēv, piekrita Rinaldo. Bet šoreiz daļa vainas gulstas uz maniem pleciem. Laulības, iespējams, tika noslēgtas pāragri. Un galvenais mudinātājs biju es.