Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Mans draugs Nikolass,. meitene iepazīstināja. Goldsmita kungs, un domās piebilda: “Arī mans draugs. Vēl arī Alise, tātad šajā pasaulē jau trīs.”

Goldsmita kungs, viņasprāt, mazliet atgādināja Doktoru Detridžu. Vecais tirgotājs un Falko apbrīnojami ātri atrada kopēju valodu pēc brīža abi kopā jau pētīja pulksteņa skapīša saturu.

Remorā pamazām sabrauca viss di Kimiči klans. Gaetano pēc vēstneša ierašanās agrā rita stundā bija atvainojies Hercogienei. Arianna, zaudējusi ceļabiedai, mazliet sapīka nāksies divas dienas aizkavēties prinča dzimtajā pilsētā Džiljā -, taču, redzēdama, ka jaunais di Kimiči tā bēdājas par brāli, viņa atmaiga.

Gaetano nosūtīja vēsti uz Belecu, un pēc pāris dienām bija jāierodas Frančeskai. Hercogs norīkoja ziņnešus uz Džilju, un ieradās pārējie Falko radinieki. Vecākie brāļi Fabricio un Karlo un māsa Beatriče, pametuši visus darbus, nekavēdamies steidza uz Remoru.

Falko ķermenis bezsamaņā tika pārvests no Santa Finas uz pilsētas slimnīcu, kas atradās Dvīņu zvaigznājā viņpus skvēram tāpat kā Pāvesta pils un katedrāle. Pāvests ik dienu noturēja katedrālē aizlūgumu par Falko, un Remoras ļaudis pieminēja viņu savās lūgsnās.

Falko, pēc oficiālā atzinuma, cieta Morte Vivenda, un cerības uz viņa atmošanos bija gaužām niecīgas. Tika atklāts arī indes pudeles saimnieks, un Santa Finas dārznieks saņēma nežēlīgu pērienu. Pie slimnīcas durvīm drūzmējās ļaudis, nesdami pateicības ziedojumus Dievietei, uz kuras tempļa drupām savulaik tika uzbūvēta slimnīca.

Hercogs neēdis un negulējis kā piekalts sēdēja pie dēla gultas, izņemot brīžus, kad meita Beatriče piespieda tēvu atpūsties un iebaudīt kādu miltumiņu. Viendien Hercogs aizsūtīja kalpus meklēt manušus un palūkot, vai aklais arfists nevarētu atnākt un pamuzicēt Falko zem slimnīcas loga.

Ieradās Aurelio un nospēlēja bezgala skumjas, žēlabainas meldijas tādas Remorā vēl nebija dzirdētas, ļaudis visapkārt mirka asarās. Rafaela šoreiz ziedojumus nevāca.

Lučiano un Džordžijai bija, ko turēt. Abi dzīvoja Hercoga draudu ēnā un satraukumā par Falko. Džordžijai izdevās pārliecināt Lučiano, ka Falko viņas pasaulē klājas labi, tomēr nedz viens, nedz otrs nebija domājis, ka zēna ķermenis Tālijā tik siksti turēsies pie dzīvības.

Ieradies Remorā trešajā dienā kopš brāļa atrašanas nesamaņā, Gaetano devās taisni uz slimnīcu. Pēc vairākām mokošām stundām viņš jāja uz Aunu. Staļļa pagalmā Gaetano sastapa Lučiano, Džordžiju un Čezari. Sākumā viņi tikai klusēdami apskāvās.

Negaidīju, ka tas notiks tik drīz, čukstēja Gaetano. Falko gan no manis atvadījās, tomēr, godīgi sakot, lāgā neticēju, ka viņš izšķirsies. Vai bijāt kopā ar viņu? Vai nekādi šķēršļi neradās?

Es ne, atbildēja Čezare, jo neesmu stravagante. taču tiešām jūtu tev līdzi.

Mēs bijām līdzās Falko, sacīja Lučiano. Džordžija uzņēmās kārtot visas lietas savā pasaulē.

Falko nonācis labās rokās, piebilda Džordžija.

Vislabākajās, precizēja Lučiano, viņš dzīvo pie maniem vecākiem.

Gaetano satrūkās, bet pēc tam apskāva Lučiano.

Tad jau mēs tagad esam brāļi, viņš teica.

Lučiano ievilka elpu.

Bet ko tu domā par Hercogieni? viņš apvaicājās.

Valdzinoša, Gaetano atbildēja. Tiešām apbrīnojama. Pēc dažām dienām viņa būs šeit.

Bet Džordžija nodomāja: “Interesanti, kuram sirds sit straujāk man vai Lučiano?”

19. nodaļa. Pirmssactkšu gaisotnē

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad pa Saules vārtiem rībēdama iebrauca Belecas valsts kariete. Paprāvs remoriešu pūlis, lielākoties Auna pavalstnieki, sagaidīja Hercogieni, sveikdami un mādami ar balti melnajiem pilsētas karodziņiem un dažiem ar maskām izgreznotiem Belecas karogiem. Gaetano stāvēja pie vārtiem blakus vecākajiem brāļiem un tēvocim, pārstāvēdams di Kimiči ģimeni. Hercogs Nikolo nebija pierunājams atstāt slimnīcu pat tik nozīmīgas viešņas dēļ.

Heroldi notaurēja apsveikuma fanfaras, piebalsojot vājiem bungu sitieniem pārējie zvaigznāji pirms sacīkstēm nenogurstoši turpināja parādes mēģinājumus. No karietes izkāpa Rodolfo un, pasniedzis roku, palīdzēja izkļūt ārā Ariannai, lai viņa var noklausīties pāvesta Saudzīgā VI svinīgo apsveikuma mnu.

Pūlis saviļņojās. Hercogiene bija tikpat skaista kā viņas labā slava, vienīgi žēl, ka nevarēja labi redzēt seju to atbilstoši

Hercogienes pilsētas paražai sedza maska. Lai nu kā, bet viņa bija slaida, gracioza, ar nepaklausīgām kastaņkrāsas cirtām, kuras savaldīja tikai vaļīgs mezgls galvas virspusē. Ģērbusies Hercogiene bija balti melnā satīna tērpā, izradot cieņu Remoras pilsētas krāsām, tādu niansi pilsētnieki prata novērtēt.

Paklanījusies un sakņupusi Pāvesta priekšā, Arianna noskūpstīja viņa gredzenu, izrādīdama augstu godu baznīcai -arīdzan to remorieši mācēja novērtēt. Aši uzcēlis Ariannu kājās, Pāvests iepazīstināja viņu ar saviem trim brāļadēliem. Pūlis aplaudēja glītajiem, jaunajiem Džiljas prinčiem, kas cits pēc cita noliecās pār Hercogienes roku. Visi skaidri redzēja, ka visilgāk viņa sarunājas ar jaunāko brāli, kas nebija pat skatiena vērts.