Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Viņš bija gribējis uzzināt visu, kas ar Falko notika Londonā, un Džordžija, lai ari nodomājusi šo plāna daļu pagaidām neatklāt, nespēja klusēt. Kaut tik labuma, ka abi ar Lučiano atradās sabiedriskā vietā. Patlaban abi, sēžot uz akmens apmales, kas ieskāva slaidu kolonnu laukuma vidū, malkoja Carnpo delle Stelle tirgotavā nopirktu citrona šerbetu.

Lučiano ārdījās tik neganti, ka Džordžija zaudēja dūšu. Meitene bija cerējusi, ka viņš to vismaz apbrīnos, uz neko vairāk jau cerēt nevarēja, un tagad pati bija visu sagrāvusi.

Nespēju ticēt, Lučiano teica. Mani vecāki! Viņi taču nekad nerunāja par adopciju!

Nu, tas notika diezgan negaidīti, skaidroja Džordžija.

Viņiem piedāvāja, jo citas mājas sociālais dienests viņam nespēja atrast.

Man gan tas viss atgādina rūpīgu plānošanu, Lučiano skarbi pārmeta. Tu taču neteici, ka tiks iesaistīti mani vecāki!

Un tu iebilsti? Džordžija satraukta jautāja.

Nē, mirkli padomājis, Lučiano atbildēja. Ne gluži. Vienkārši esmu satriekts. Kā tev vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?

Pēc sarunas ar tavu mammu, atzinās Džordžija. Viņa joprojām skumst pēc tevis. Falko taču kaut kur jādzīvo, un es iedomājos, ka tavai mammai vajag zēnu, par ko rūpēties.

Vai tik tu neesi žēlsirdīgā samariete? iedzēla Lučiano, izmocīdams smaidu. Zinu, tas izklausās patmīlīgi, tomēr man nepatīk, ja mani kāds aizvieto, pat Falko.

Džordžija cieši paspieda Lučiano roku.

Tā nenotiks, viņa teica, tevi aizstāt nevar.

Viņi devās atkal pie letes, lai atdotu koka krūzes, Tālijā vienreizējas lietošanas priekšmetu nebija.

Vai nav savādi, ka pēc nedēļas te būs sacīkšu trase? -ierunājās Džordžija, tīšuprāt mainīdama sarunas tematu. Če-zare un visi pārējie auļos ap laukumu.

Un Auna ļaudis drūzmēsies ielās, lai viņu un Arkandželo atbalstītu, piebilda Lučiano. Atnāks visa ģimene.

Vai tu sēdēsi skatītājos? painteresējās Džordžija.

Jā, juzdamies mazliet neveikli, atbildēja Lučiano. Cik zinu, mums ar Doktoru Detridžu Pāvesta tribīnē rezervētas vietas blakus Rodolfo un Hercogienei.

Karaliskajā ložā, piebilda Džordžija. Kā tas nākas, ka tu saejies ar aristokrātiem, bet es tikmēr esmu necils staļļa zēns?

Nejaušība, atbildēja Lučiano, bet varbūt liktenis.

Tev neatliks nekas cits kā sēdēt Campo kopā ar pārējiem remoriešiem. Varbūt tur valdīs lielāka jautrība.

Skat! pēkšņi iesaucās Džordžija. Zivis!

Lučiano satvēra dunci sev pie jostas. Trīs jaunieši, kas viņiem tuvojās, tiešām bija ģērbušies zili rozā Zivs zvaigznāja krāsās un pārāk draudzīgi neizskatījās. Sacīkšu priekšvakarā naidīgums starp zvaigznājiem padziļinājās. Lučiano un Džordžija bija mazākumā. Te negaidot Zivis atkāpās.

Pagriezušies Lučiano un Džordžija ieraudzīja tuvojamies Čezari un Paolo. Laikam jau Zivis nosprieda, ka četriem Auniem labāk griezt ceļu, sevišķi jau tāpēc, ka viens no atnācējiem bija izteikti stalts.

Sumināti, sveicināja Paolo. Diemžēl manas vēstis būs nepatīkamākas nekā Zivis, kur nu vēl tādas "mailītes" kā šī trijotne. Pēc jums ieradās ziņnesis. Hercogs Nikolo grib jūs abus redzēt Pāvesta pilī. Un aizkavēšanos viņš necietīs.

*

Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči gaidīja visnotaļ nepatīkama samna ar tēvoci. Rinaldo bija noklusējis par savulaik notverto jauno belecieti toreiz plāns ar lielu blīkšķi izgāzās. Savu vainu viņš izpirka, aizsūtot uz Džilju vēsti par krietni svarīgāku pasākumu sazvērestību pret Hercogieni. Taču patlaban Hercogs uzstājīgi pieprasīja izstāstīt visu, kas Rinaldo zināms par Lučiano.

Noķēri un atlaidi? Nikolo neticīgi jautāja. Zinādams, ka puika ir stravagante no citas pasaules?

Tās bija aizdomas, tēvoci. Turklāt, ja viņš arī bija no citas pasaules pats savām acīm redzēju, ka bez ēnas, tagad vairs nav. Vecā burvja Rodolfo plānos kaut kas nogājis greizi. Es jau teicu: kad izvirzījām pret puiku apsūdzību, viņam bija skaidri redzama ēna.

Bet kur palika tā grāmata? nerimās Nikolo. Tu stāstīji par grāmatu, kura viņam dārga un kurai kaut kāds sakars ar viņa spējām.

Rinaldo krēslā sagrozījās.

Grāmata ir pie manis, tēvoc, -taču nezinu, no kura gala tai ķerties klāt. Man ir aizdomas par kaut kādu blēdību.

Un tu tiešām puiku atlaidi?

Nevarējām taču viņu aizturēt veselu mūžību.

Varējāt pārgriezt rīkli, kamēr viņš pie jums bija.

Ienāca sulainis.

-Jūsu Gaišība, ieradušies jaunieši, pēc kuriem sūtījāt.

Vari iet, Rinaldo, Nikolo dzestri norīkoja.

Lučiano, pārmīdamies durvīs ar veco ienaidnieku Vēstnieku, satrūkās. Džordžija redzēja Rinaldo pirmoreiz un par viņa attiecībām ar Lučiano neko nezināja. Viņas acīs tas bija izstīdzējis, nemierīgs jauneklis, kas pagāja garām, smaržu mākoņa pavadīts. Nākamās divdesmit minūtes aizritēja, Hercogam neganti iztaujājot abus stravagantes par falko. kāpēc viņi tik bieži šurp nāca? Par ko runāja? Kas viņiem zināms par Hercoga dēla dvēseles noskaņojumu?

Turklāt atbildes Nikolo neapmierināja. Tas bija neizbēgami, jo Lučiano un Džordžija, izrādot cieņu Falko vēlmēm, bija spiesti melot. Tomēr apmānīt Hercogu nebija viegli. Abi stravagantes bija laimīgi, tikuši cauri ar veselu ādu, ja neskaita draudus.