Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Zēnam zudusi atmiņa? kā nesaprazdama pārjautāja Vikija Malholenda.

Džordžija pacietīgi sāka skaidrot no sākuma.

-Jā, es jums jau teicu: viņš pienāca uz ielas man klāt, kad gāju garām. Pie jūsu durvīm piezvanīju tāpēc, ka nevienu citu tuvumā nepazīstu. Nezinu, ko darīt. Viņš, šķiet, aizmirsis pilnīgi visu neatceras nedz savu dzīvesvietu, nedz arī to, kas ir vina vecāki.

Bet varbūt viņš dzen jokus?

Nē, viņš izskatās tāds… savāds. Turklāt smagi cietis. Pārvietojas ar kaiķiem, viena kāja sakropļota. Tādā stāvoklī uz ielas ilgi neizturēt. Varbūt piezvanīt policijai?

Pagaidi, teica Vikija, ielaizdama rokas savos cirtainajos matos. Viņš stāv tur laukā?

Teicu, lai uzgaida, kamēr sameklēšu palīdzību.

Nu, varbūt labāk ievedīsim viņu šeit, pirms kaut ko sākam darīt, ierosināja Vikija.

“Izdevās!” nodomāja Džordžija. Par pārējo, cerams, parūpēsies pats Falko.

Abas ar Vikiju, piegājušas pie ieejas durvīm, pamāja Falko. Zēns stāvēja, kur Džordžija viņu bija atstājusi pie vārtiem -, bāls, saguris, ar visu svaru balstīdamies uz kruķiem. Džordžija dzirdēja, kā Vikijai, ieraugot Falko melnās cirtas un smalko, skaisto seju, aizraujas elpa.

Varbūt tu vēlētos ienākt? Vikija pajautāja, un Falko viņai uzsmaidīja.

Pienāca diena, kad Ariannai bija jaaizceļo no Belecas. Iebraukt Remorā bija paredzēts desmitajā augustā, un nākamajā

dienā pilsētas Campo jau pārvērtīsies sacīkšu trasē. Hercogienei piedienēja ceļot smalki, valsts karietē un nesteidzīgi, uz nakti piestājot ceļmalas viesnīcās, lai galamērķi viņa neizskatītos sagurusi. Gribējās apskatīt ari citus Tālijas novadus. Hercogieni pavadīja Rodolfo un Gaetano.

Lagūnu Arianna atstāja pirmo reizi, kopš stāšanās Hercogienes amatā tā bija viņas pirmā nozīmīgākā valsts vizīte. Arian-nas kalpone Barbara sekoja otrā pajūgā, kurā bija sakravātas lādes ar tērpiem Hercogienes oficiālo pasākumu nedēļai. Kad Hercogienes svīta ieradās piestātnē, lai dotos uz cietzemi, lādēm vien vajadzēja trīs mandolas.

Labi, ka, arī braucot pa jūru uz cietzemi, Ariannas seju sedza maska un galvā bija kapuce, jo viņā kūsāt kūsāja gaužām nehercogisks ceļotprieks. Krastā jauno Hercogieni sagaidīja jauni pārdzīvojumi. Belecas valsts kariete stāvēja cietzemē, un ceļošanai to izmantoja reti. Arianna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja zirgus, kas ar savu dižo augumu un spēku uzreiz iedvesa viņā godbijību.

Nu viņa ieraudzīja Gaetano liela bēra mugurā, ko viņš, jājot uz Belecu pirms trim nedēļām, bija atstājis hercoga Nikolo stallī. Jaunais di Kimiči Hercogienes acīs cēlās. Arianna no karietes lodziņa viņam uzsmaidīja.

Jūs, Principe , šķiet, esat pieradis pie zirgiem, viņa teica Gaetano.

Tas tiesa, Jūsu Gaišība, Gaetano Hercogienei oficiāli atbildēja. Lai cik skaista jūsu pilsēta, zirgu man tur pietrūka.

Priecājos dzirdēt, ka vismaz citā ziņā jūtaties gandarīts, -Arianna, aizvilkdama aizkariņu, piebilda.

Ka tevi sauc? jautaja Vikija, iesēdinādama Falko virtuves krēslā. Vai savu vārdu atceries?

Nikolass Hercogs, atbildēja Falko, uzmanīgi izrunādams vārdu, ko abi ar Džordžiju bija izdomājuši. Vārds paša mutē skanēja neparasti, taču viegli iespiedās atmiņā.

Nikolas, turpināja Vikija, vai vari mums kaut ko par sevi pastāstīt?

Falko purināja galvu.

Nē, viņš meloja.

Kur tu savainoji kāju? Vikija nelikās mierā.

Laikam negadījumā, jājot ar zirgu, atbildēja Falko.

Bet kā tu nokļuvi šeit?

Falko uzmeta lūdzošu skatienu Džordžijai. Es tiešām nezinu, viņš teica, juzdams acīs sariešamies asaras.

Vikijas seja saviebās sāpēs. Metusi mieru iztaujāšanai, viņa aizgāja uzlikt uz uguns tējkannu.

Šķiet, tev taisnība, Džordžij, Vikija klusā balsī sacīja.

Nekavējoties jāpiezvana uz policiju un iespējami ātri jānoskaidro, kur ir viņa vecāki. Bet vispirms iedzersim kafiju -zēns izskatās galīgi izvārdzis.

Brīdi vēlāk Vikija ienesa paplāti dzīvojamā istabā, kur stāvēja klavieres un vijoles. Izdzirdējusi sev aiz muguras Falko pārsteiguma saucienu, Vikija teju neizlaida no rokām paplāti. Zēns lūkojās uz klavierēm noliktajā fotoattēlā. Lai arī jaunāks, viņam pretī lūkojās pats stravagante lučiano. nolikusi paplāti, vikija palīdzēja Falko iekārtoties klubkrēslā.

Redzu, ka tu skaties fotogrāfijā, viņa teica. Mans dēls Lusjēns. Viņš… pērn nomira.

Viņš tagad dzīvo citā vietā, atbildēja Falko. Džordžija iebukņīja princim potītē.

Vikija nobālusi apsēdās.

To pašu bērēs teica tas savādais vīrietis, viņa ar trīsām atcerējās. Ko gan tas viss nozīmē? Vikija pārlaida plaukstu pār acīm. Dažkārt man šķiet, ka Lusjēns turpina dzīvot kādā citā pasaulē. Man pat liekas, ka esmu viņu redzējusi.

Vikija uzmeta jauniešiem piesardzīgu skatienu, lai pārliecinātos, ko viņi par to domā.

Manuprāt, tā tikai tāda runāšana, aši izmeta Džordžija.

— Varbūt reliģiozs cilvēks.

Un tad paglūnēja uz Falko.

*

Šodien mums bija pavisam neparasts gadījums, Mora pie pusdiengalda ierunājās. No policijas atveda zēnu, kam zudusi atmiņa, laikam vecāki viņu pametuši.

Apžēliņ, atsaucās Ralfs, cik viņam gadu?