Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Gaetano jūtas pret Ariannu ieguva citu nokrāsu. Hercogienei bija tāpat. Gaetano bija apburošs, asprātīgs kavalieris, interesants un ar plašu redzesloku. Jo tuvāk Arianna jauno di Kimiči iepazina, jo retāk iedomājās, cik viņš neglīts. Ja godīgi, Arianna pat pieķēra sevi, ka sākusi kopējos vakarus gaidīt. Viņai ļoti pietrūka Lučiano, un nu varēja atslābināties tāliešu kolēģa, Hercoga ģimenes locekļa, sabiedrībā, kas no pusvārda saprata viņas pienākumus un lomu. Ariannai nācās pastāvīgi sev atgādināt, ka Gaetano tēvs tiek uzskatīts par vainīgu viņas mātes nāvē.

Arī Gaetano to neaizmirsa. Viņš bija dzirdējis runas, ka hercogs Nikolo licis uzspridzināt Ariannas māti. Tieši tāpēc tēva plānus par laulībām Gaetano uzskatīja par visnotaļ cietsirdīgiem un tajā pašā laikā viņam raksturīgiem.

Ko tu domā par mūsu ienaidnieku atvasīti? reiz vakarā, pusdienu laikā, kāda viešņa pajautāja Rodolfo. Viņa bija ģērbusies kā tāliešu atraitne tumšā tērpā ar gaišu plīvuru.

Taču tēraudkrāsas tērps bija moderni piegriezts un aprocē mirdzēja safīri.

Senators izskatījās bezgala satraukts.

Silvij, tu taču zini, ka apmeklēt mani šeit nedrīksti, -viņš klusā balsī sacīja. Tas ir pārlieku bīstami.

Redzēju viņu braucam pa kanālu ar to muļķa jauno sievieti, kas vēlēšanās stājās pretī Ariannai, teica Silvija, nelikdamās ne zinis par Rodolfo aizrādījumu. Lai gan, šķiet, patlaban viņš pietiekamu uzmanību veltī Ariannai.

Patīkams jauneklis, atbildēja Rodolfo. Nemaz nav līdzīgs savam tēvam vai brālēnam Vēstniekam. Lai gan, jādomā, vēl aizvien vairāk uzklausa tēva rīkojumus nekā savu sirdi.

Atraitne nolieca galvu.

Varbūt tieši tā viņa kārtas arīdzan Ariannas ļaudīm jārīkojas. Jādomā, ka tas ir vērtīgāk nekā pienapuikas mīla.

Vai tiešām tu iesaki Ariannai viņu pieņemt? brīnījās Rodolfo.

Iesaku viņai un tev kārtīgi apdomāties, pirms viņu atraidīt, atbildēja Silvija. Man di Kimiči laulības nepiedāvāja. Tas varētu būt interesants ceļš, ko vērts papētīt.

Piektdien, teju pēc divu nedēļu viesošanās Devonā, Džordžija kopā ar Alisi iesēdās vilcienā, kas veda atpakaļ uz Pa-dingtonu. Nākamajā dienā Džordžijai bija pieteikts treniņš stallī, un viņa nevēlējās to izlaist jau tā nācās pārcelt nedēļu uz priekšu. Bija pirmais augusts, un līdz Falko īstajai strava-gēšanai atlikušas dažas dienas.

Atgriežoties Londonā, pārņēma ērmotas izjūtas. Mora, Ralfs un Rasels vēl bija darbā. Līdz Islingtonai meitenes atbrauca ar metro un pie stacijas atvadoties apskāvās. Abas norunāja svētdien satikties atkal.

Džordžija iegāja tukšajā mājā. Tā likās pavisam sveša te nebija nedz Devona, nedz Remora. Viņa jutās kā viešņa. Uzkāpusi augšā savā istabā, Džordžija pameta skatienu uz plakātiem, attēlu ar melno un balto zirgu, līdz juta, ka dzīve pamazām ieiet vecajā gultnē. Džordžija nolēma, ka šonakt abiem ar Lučiano jānosaka diena, kad Falko stravagēs.

Nikolo di Kimiči devās uz Santa Finas stalli meklēt rokā Enriko. Pa dienu spiegs parasti trina mēles ar Nello.

Kā jaunais zirgs? Nikolo vērsās pie abiem.

-Jauki atžirgst, atbildēja Nello.

Daudz labāk, kopš palaidu viņnakt palidot, piebilda Enriko. Iet vai pa gaisu. Es viņu iejāju. Apžēliņ, tas tik bija piedzīvojums!

Par to es nešaubos, atbildēja Hercogs. Varbūt kādu-nakt palikšu un izmēģināšu pats.

Hm, novilka Enriko. Miesās zirgs necik pieņemties nevar augošs organisms. Tāds kaulains nīkulis kā es šim neko daudz nekaitē, turpretim kārtīgs, labi noaudzis kungs kā Jūsu Gaišība varētu būt pasmags.

Patlaban tas nav galvenais, attrauca Nikolo. Esmu atnācis parunāt ar tevi par kaut ko citu. Manam dēlam šeit vai katru dienu ierodas ciemiņi. Gribu, lai izzini, ko viņi te dara un kāpēc dēls abiem tā pieķēries.

Enriko pamāja.

Zinu, kas viņi tādi, mans kungs. Abi no Auna, lai gan vismaz viens patiesībā ir belecietis Rodolfo māceklis Lučiano.

Nūja, novilka Nikolo, satikāmies, kad dēli aizveda mani uz Aunu paklausīties zinti muzicēšanu. Lučiano tēvs ir padzīvojis albionietis. Otrais, manuprāt, ir staļļa zēns.

Ak tad tā, teica Enriko, nu jau uzdodas par vecā Be-lecas doktora dēlu? Bet, ierodoties pilsētā, šim bija citi raduraksti. Tolaik viņš bija attāls Reģenta brālēns. Turklāt puika tika man rokās, ar viņu kaut kas nav lāgā, un Jūsu Gaišības dēls tieši par to ļoti interesējas.

Vai zini, meitene tiešām ir apdāvināta, Džina teica darbabiedrenei Andželai.

Abas vēroja Džordžiju jājam uz neapseglota zirga apkārt aplokam.

Kur viņa to iemācījās? pajautāja Andžela.

Dažas nedēļas esot vingrinājusies pie draudzenes Devonā, atbildēja Džina.

Izskatās, ka viņai krietni lielāka pieredze, iebilda Andžela.

-Jā, piekrita Džīna, tikpat kā lido!

Pienāca liktenīgā diena 4. augusts. Džordžija gandrīz vai nešaubījās, ka Tālijā ir tāds pats datums vārteja starp abām pasaulēm teju trīs nedēļas nebija nobīdījusies it kā spītējot Lučiano pastāvīgajiem brīdinājumiem par tās nepastāvību. Iepriekšējā dienā Falko bija apciemojis viņa tēvs. Radās iespaids, ka Hercogs nodomājis palikt pilī divas dienas pēc kārtas.