Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija sarūpēja to pašu apģērbu kā pirmoreiz, vienīgi nogrieza firmas zīmes. Viņa bija sadabūjusi arī vecu audekla somu. Marks and Spencer veikalā džordžija nopirka maza izmēra vīriešu apakšbikšu komplektu. Falko, saprotams, vēlējās paturēt Rasela bikses kā svarīgu relikviju, tomēr tās viņam bija krietni par lielu.

Plānots bija bez sava gala. Pietiek plānot pēdējais laiks pievērsties darbībai! Turklāt tik ilgi uzturēties vasaras pilī bija apgrūtinoši. Gan jau ari tad, kad Falko būs atvests uz šejieni, neklāsies rožaini, bet vismaz varēs baudīt dzīvi Remorā. Patlaban nācās ierobežot jāšanu uz neapseglota zirga, bet viss laiks divatā ar Lučiano aizgāja sarunās par Falko.

Džordžija jau bija aizmirsusi, kā ir dzīvot, nerūpējoties par citu cilvēku. Viņa nolēma apciemot Goldsmita kungu antikvariātā.

Goldsmita kungs, ieraudzījis meiteni, nopriecājās, tomēr izskatījās mazliet atturīgs.

Kamēr biji projām, pie manis ieradās negaidīts ciemiņš, -viņš paziņoja. Atnāca tava māte patērzēt.

Džordžija paslēpa seju rokās. Meiteni pārņēma gan mulsums, gan dusmas.

Nespēju ticēt, ka viņa to izdarīja! Džordžija murmināja.

Nav vērts pieminēt, mierināja Goldsmita kungs. Manuprāt, tava māte tikai gribēja mani pārbaudīt. Gan jau būs nomierinājusies, ja jau atkal atnāci.

Man viņa neko neteica. Ceru, ka vismaz nesarunāja jums rupjības.

Ne uz to pusi patīkama sieviete. Vienīgi viņai esot jāzina, kad tieši tu grasies mani apciemot. Tad jau, jādomā, par tavu šodienas apciemojumu viņa nezina?

Nezina gan, atbildēja Džordžija. Bet kādas gan viņai tiesības noteikt, ar ko man tikties un kad? Tad jau sanāk, ka, iepriekš nepateikusi, nedrīkstēšu brīvā brīdī te ieskriet.

Džordžij, māte vienkārši par tevi uztraucas, laipni iebilda Goldsmita kungs. Mūsdienās nenāk par ļaunu piesargāties.

Pēkšņi Džordžijas skatienu saistīja veikala stūris aiz Goldsmita kunga galda ar kases aparātu.

Kaiķi! meitene iesaucās. Man jau likās, ka kaut kur tos redzēju! Vai tie ir jūsējie?

Pērn bija, atbildēja vecais vīrs. Pēc gurna operācijas vajadzēja ar tiem kleberēt sešas nedēļas. Grasījos jau nodot atpakaļ slimnīcā. Paldies, ka atgādināji.

Nedariet tā! aši izmeta Džordžija. Gribu lūgt, vai jūs nevarētu man tos uz laiciņu aizdot? Man tieši tādus vajag skolas projektā izmeklējos pa malu malām. Vēlāk es tos jūsu vārdā varētu nogādāt slimnīcā.

Labi, atbildēja Goldsmita kungs. Norunāts. Bārts, ortopēdiskā nodaļa.

Vecais vīrs pasniedza kruķus Džordžijai. Tagad nakts pasākumam bija sarūpēts itin viss.

Vai nevēlaties dzirdēt par manu Britu muzeja apmeklējumu? Džordžija pajautāja.

Falko jau vairākas stundas sēdēja kaujas gatavībā. Zem naktstērpa viņš jau laikus uzvilka ērmoto apakšveļu. Arī pudele ar indi stāvēja nolikta pa rokai to viņš pirms dažām dienām nočiepa dārzniekam. Satum Falko uzmanīgi izlēja notekcaurulē, lx;t pudeles dibenā vēl aizvien sīvi smaržoja pēdējā indes lāse.

Domās Falko jau bija atvadījies no Santa Finas pils, di Kimiči dzimtas casa (nams), kaistām šķērsām izstaigājis visas telpas un plašā dārza avēnijas. Pagalmā zēns apstājās pie mirstošā vērša statujas.

Mitra, zēns murmināja, atcerēdamies Džordžijas nolasīto vārdu svešās pasaules muzejā. “Ātra nāve,” Falko prātoja. “Nazis pie rīkles, un cauri, ne tā kā man ilgstoša neziņa. Nez vai mirt šajā pasaulē būs sāpīgi, ja citā dzīvošu?” Neko tādu jau Lučiano nejautāsi.

Pagāja vesela mūžība, līdz ieradās abi stravagantes. trijatā viņi vēlreiz pārrunāja, kam pievērst īpašu uzmanību. Džordžija izskatījās sagurusi spriedze, ko meitene centās pārvarēt, atspoguļojās viņas sejā. Arī Lučiano rādīja drūmu vaigu. Plānots bija bez sava gala, un tagad stravagante mocījās šaubās, vai iecerētais pasākums nav neprāts.

Ienāca kalpi ar jaunām svecēm, un trīs draugi saprata, ka pienācis liktenīgais brīdis. Falko iekārtojās gultā ar tukšo pudeli vienā rokā un Džordžijas sudraba gredzenu otrā. Meitene tāpat kā iepriekšējā reizē viņam piekļāvās, un abi gaidīja miegu.

Taču miegs nenāca ne lūdzams. Lučiano sēdēja līdzās gultai aizvērtām acīm, iegrimis domās. Jau dziļā nakti Falko pirms iemigšanas pēdējo reizi pārlaida skatienu guļamistabai. Gaisotnē kaut kas mainījās, un Lučiano pacēla acis. Džordžija bija pazudusi. Ieskatījies ciešāk, Lučiano redzēja, ka Falko aizmidzis, pudele no rokām izkritusi. Tāds viņš rīt jāatrod kalpiem. Lučiano devās uz savu istabu. Laižoties miegā, viņam šķita, ka aiz loga nošvīkst spārni.

Tad nu esam galā, pamodies Džordžijas istabā, teica Falko. Meitene, uzslējusies sēdus, viņā nolūkojās.

Lūdzu, te tavs gredzens, Falko, atvērdams plaukstu, teica. Nedod to man atpakaļ, lai kā es lūgtos!

18. nodaļa. Sāncenši