Franču un gailu valodas ir radniecīgas, paskaidroja Lučiano, cik man zināms tāpat kā tāliešu un itāliešu.
Vienpadsmitajā klasē varēsi mācīties itāliešu valodu, -piebilda Džordžija. Tas būs viens no izvēles priekšmetiem. Mani vairāk uztrauc internets un datortehnoloģijas.
Kas tie tādi? jautāja Falko.
Atlikusī diena pagāja, pūloties izskaidrot jaunajam tālietim, kas ir datori. Tas nebūt negāja viegli.
Pēc tam pienāca kāita televīzijai, mašīnu darbības principiem, mobilajiem telefoniem, futbolam, ātrās apkalpošanas restorānu ēdieniem, elektrībai, kompaktdiskiem,
Taču Falko bija tiešām attapīgs un ātri visu aptvēra. Sporta stundas un spēles, kamēr Falko klibos, atkritīs, tātad izbrīvēsies laiciņš bibliotēkai, darbam ar grāmatām un datoru. Lai kur Falko apmetīsies uz dzīvi, visur noteikti būs datori un ari piekļuve internetam. Arīdzan šie jautājumi bija grūti izskaidrojami. Līdzīgi kā Rodolfo, kad Lučiano stāstīja par intemetu, ari Falko to iztēlojās kā milzu zirnekļa tīklu, nespēdams ticēt, ka ar piesitienu iespējams piekļūt informācijai.
Vai tad tas netiek nodrošināts tikai varenajiem? Falko vienubrīd pajautāja. Gan Džordžijai, gan Lučiano iešāvās prātā: “Ja Tālijā ieviestos globālais tīmeklis, Nikolo di Kimiči, bez šaubām, vēlētos to pakļaut savai pārraudzībai.” Tomēr savas domas abi paturēja pie sevis.
Viendien pienāca kārta nodarbībai par divdesmit pirmā gadsimta naudu.
Vai atceries banknoti, ko rādīju tev Londonā? jautāja Džordžija. Tās bija divdesmit mārciņas, pie tādas naudas
mūsu vienaudži tik bieži netiek. Tomēr tev jāpazīst vismaz mārciņu monētas, piecdesmit, divdesmit, desmit un pieci pensi.
Gribējās kost vai pirkstos, ka pie rokas nav monētu varētu parādīt Falko. I-ai nu kā, jaunajam di Kimiči zelta un sudraba naudas šķinda patika, taču, kā jau tālietis, sudrabu Falko vērtēja augstāk par zeltu un līdz ar to visu uztvēra pa savam.
Viendien atpakaļceļā uz Remoru Lučiano pieskārās jautājumam, kas viņam nelika mieru jau kopš dienas, kad Falko lūdza viņu palīdzību.
Pēc taviem vārdiem varētu spriest, ka viņš noteikti dzīvos Islingtonas apkaimē, bet kur, apžēliņ, viņš apmetīsies? Lučiano jautāja Džordžijai. Tikpat kā no debesīm nokritis.
Džordžija apsvēra, cik daudz no sava plāna viņa Lučiano atklājusi.
Zini, mana mamma ir sociālā darbiniece! viņa paziņoja. Faktiski nodaļas vadītāja, kas nodarbojas ar aizbildniecības un adopcijas jautājumiem. Mēģināšu iekārtot tā, lai viņa sameklē Falko mājas. Manuprāt, visdrošāk būs, ja Falko izliksies, ka zaudējis atmiņu. Tad nebūs jāuztraucas atbildēt uz ierēdņu jautājumiem vai ne.
*
Falko sāka redzēt dīvainus sapņus. Viņš allaž atradās pazemes tunelī, kur viņam pretī drāzās pērkondimdošs pūķis. Pats Falko atradās šaurā sprostā, kas neiedomājami ātri cēlās augšā un tad laidās lejā. Nākamajā mirklī zēns jau stāvēja mirdzošu sudraba kāpņu galā, kas pēkšņi izslīdēja viņam no kāju apakšas. Kruķi grabēdami izkrita no rokām, un viņš gāzās uz galvas lejā. Šajā mirklī zēns nosvīdis un šausmu pārņemts pamodās.
Tiklīdz Falko iemiga, atkal bija klāt sapnis ar daudziem jauniem tēliem. Atskanēja spalgs, sērīgs sauciens un plīkšķi; likās -aiz loga sitas milzu spārni. Falko zināja, ka putns tas nav. Un tomēr sapņa beigās viņam gar acīm nozibēja melni spārni.
Naktis šķita garas un murgainas, sevišķi pēc viena no tēva biežajiem apmeklējumiem. Tādos brīžos zēns kvēli ilgojās pēc Gaetano. Brāļi ne vienu reizi vien bija apmainījušies domām par tēvu. Grūti bija pārstāvēt tādu ģimeni, vēl jo grūtāk būt tāda tēva dēliem, par kura darbošanos zināja visi un nebija iespējams neņemt to vērā. Tomēr Falko tēvu mīlēja un saprata, ka tēvs mīl viņu. Falko nezināja, kura no tikšanās reizēm ar Hercogu izrādīsies pēdējā. No mīļā brāļa viņš jau bija atvadījies.
♦
Gaetano Belecā turpināja vadīt dubultdzīvi, pa vakariem uzturoties galvenokārt Hercogienes sabiedrībā, kurn viņam vajadzēja aplidot, bet pa dienu bija kopā ar māsīcu, ko mīlēja tikpat karsti kā sendienās, kad viņi abi vēl kā bērni rotaļājās.