Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Iebaudījuši pie muzeja kioskā maizītes ar karstu cīsiņu un pepsikolu, Džordžija un Falko lēni virzījās atpakaļ uz Isling-tonu. Tāliešu zēns bija pilnīgi pārņemts dienas notikumu varā un tik pārguris, ka ļāva Džordžijai sevi izģērbt un atkal ieģērbt tāliešu naktstērpā. Neteikdami ne vārda, abi nolēma Rasela apakšbikses atstāt gultā. Tiklīdz Džordžija atkal iedeva Falko gredzenu, viņš bez grūtībām meitenes gultā aizmiga. Džordžija redzēja, ka Falko izgaist, kļūdams arvien bālāks un caurspīdīgāks. Doties viņam līdzi meitene neuzdrošinājās. Atlika cerēt, ka jaunais princis bez starpgadījumiem aizstra-vagēs pats.

Aiz loga vēl melnoja nakts, kad Lučiano pamodināja troksnītis gultā. Falko, uzslējies sēdus, lūkojās viņā. Pametis skatienu uz sava naktstērpa mežģīnēm, Falko sāka trīcēt. Lučiano, apsēdies līdzās, apskāva jauno di Kimiči.

Kas tad nu? Lučiano jautāja.

To… to nav iespējams izstāstīt, zēns atbildēja. Brī-numpasaule.

Falko grozīja sudraba gredzenu savā pirkstā.

Bet vai tu juties kaut cik labāk? jautāja Lučiano.

Bija tā, kā teici, atbildēja Falko. Kāja vesela nekļuva. Taču lielākoties jutos spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tai pasaulei noteikti piemīt visa tā burvestība, kas spētu man palīdzēt.

Ne jau burvestība, bet zinātne, skanēja Lučiano balss tumsā. Stravagante atcerējās, ka tieši to pašu viņš savulaik teica Rodolfo, vienīgi tagad viņš nebija tik pārliecināts.

17. nodaļa. Pārtulkošana

Džordžija nespēja mierīgi nosēdēt un noskatīties, kā Falko pazūd no istabas. Visa meitenes būtne brēca, ka jāpaķer talismans un jāmetas pakaļ Falko. Bet viņa zināja, ka Remorā Falko atgriešanos sagaidīs Lučiano un pazust uz visu pēcpusdienu būtu par traku. Var gadīties, ka māte viņu sauc. Jānogaida līdz naktij, tad būs iespējams uzzināt, kas pa šo laiku Santa Finā noticis.

Ai, Džordžij, sacīja māte, pabāzdama durvīs galvu,

dzirdēju, ka atgriezies. Kā gāja Britu muzejā?

-Jauki, atbildēja Džordžija. Pierakstīju papīru kalnu, -viņa nenoteikti pamāja ar piezīmju grāmatiņu uz mātes pusi.

Kāpēc tu esi šurp atnesusi Nanas vecos spieķus? savilkdama uzacis, jautāja māte. Džordžija, juzdamās vainīga, satrūkās. Spieķi stāvēja, atbalstīti pret gultas malu.

Izmantoju radošai iedvesmai angļu valodas sacerējumam, Džordžija aši izmeta, pati brīnīdamās, cik viegli var samelot. Mums brīvdienu laikā jāuzraksta eseja no Ričarda III viedokļa kā jūtas kroplis.

Paldies Dievam, Šekspīra luga bija iekļauta Džordžijas vidusskolas beigu eksāmenā.

Persona ar īpašām vajadzībām, automātiski pārlaboja Mora. Tad jau viss kārtībā, vienīgi varēji pateikt.

Piedod, atvainojās Džordžija, nospriedu, ka tu taču neiebildīsi.

Es neiebilstu, atbildēja māte, bet vai tu nepārcenties? No sākuma kursa darbs klasiskajā civilizācijā, tagad angļu valoda. Neaizmirsti, ka brīvlaiks vēl nav īsti sācies.

Es taču rīt uz divām nedēļām laižos projām uz Devonu, -iebilda Džordžija. Neba gribēsies pavadīt laiku ar Alisi, pildot skolas mājasdarbus!

Mora ieskatījās meitā ciešāk.

Jādomā, ka ne. Un tad piebilda: Tev uzacī nav gredzena. Vai apnika?

Nē, atbildēja Džordžija, mazliet sūrstēja, tāpēc nodomāju, ka uz laiciņu jāizņem un jāpieliek spirts.

Bez gredzena tu izskaties tīri labi, piezīmēja māte. Varbūt pat labāk to Devonā nenēsāt. Alises tēvs var noturēt tevi par panku meiču. Arī mati atauguši. Brīnos, ka nevēlies tos pirms brauciena apgriezt.

Džordžija nopūtās.

Gredzenu ielikšu, tiklīdz pāries nieze. Šaubos, vai Alises tēvs to vispār ievēros. Un, kamēr būšu projām, par matiem nav vērts uztraukties. Kas tad tur uz mani skatīsies tikai Alise ar tēvu. Atbraukšu un tad aiziešu uz frizētavu.

Merla staveja ar nolaistiem spārniem. Viņai tmka vingrinājumu un joprojām māca skumjas pēc mātes. Neparastā augšanas

ātruma dēļ Zvaigžņugaismas piens Merlai vairs nebija vajadzīgs, tomēr viņa tikpat kā neēda un izskatījās novājējusi.

Tev nāksies viņu naktī izlaist laukā, Nello teica Enriko, kas joprojām dzīvojās pa pili.

Enriko bija nonācis pie tāda paša slēdziena. Riskanti, tomēr kāda jēga turēt spārnoto zirgu, ja tas nevar palidot?

Šonakt palaidīšu, viņš teica.

Pabeigusi kārtot ceļasomu, Džordžija nolēma laikus iet gulēt. Vismaz dzīrās to darīt. Raselam bija citi nodomi. Viņš kārstījās durvīs, un tas meiteni biedēja. Skaidrs: šim nav ko darīt, tāpēc tagad meklē ieganstu, lai var sākt viņu mocīt.

Atklājās, ka Rasels atradis jaunu ieroci.

Kur tu nocopēji to čali? viņš nevērīgi izmeta.

Džordžija sastinga.

Man nav ne jausmas, par ko tu ninā, viņa iespējami klusi atbildēja.

Mezs jūs redzēja, Rasels novilka. Pie Kaledonijas ceļa, ar kaut kādu paralītiķi. Kas ar tevi notiek? Pievelc visādus ķēmus un aptaurētos. Laikam jau tāds tādu atrod.

Džordžija klusēja. Tas dažkārt līdzēja. Varbūt apniks un liksies mierā. Bet varbūt klusēšana Raselu satracinās?

Mezs saka, esot tīrais bērns, Rasels nevarēja rimties.

Kropls bērns. Interesanti, ko par to teiktu Mora? Baigie veči un aptaurēti pienapuikas. Kas būs nākamais?