Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pēc stravagēšanas atpakaļ uz santa finu falko ilgi nespēja aizmigt. Gribējās paturēt Džordžijas sudraba gredzenu, bet Lučiano to paņēma.

Vai tad tev gribas nejauši nokļūt Anglijā? Kamēr aizmigsi, pasēdēšu tepat, bet pēc tam iešu uz savu istabu.

Džordžija cerēja, ka varbūt Tālijā viņa atmodīsies Falko pilī, jo pēdējo reizi bija stravagējusi no turienes. tomēr lidojošais zirdziņš aiznesa viņu kā allaž uz Auna siena šķūni.

Nācās lūgt Paolo zirgu un jāt uz Santa Finu. Abi dienestnieki gan tas, kas saņēma no viņas zirgu, gan tas, kas ielaida pa vārtiem, izskatījās apjukuši. Viņi taču zināja, ka jaunais remorietis nakšņoja pilī, un tagad abi nespēja saprast, kā viesis iemanījies ierasties vēlreiz zirga mugurā, ja iepriekšējā vakarā bija atbraucis kopā ar biedru karietē.

Lai nu kā, sulainis uzveda Džordžiju viņas istabā. Meitene atvēra starpdurvis, kas veda pie Falko. Jaunais di Kimiči pavisam bāls gulēja milzīgā spilvenu kaudzē. Durvis istabas otrā pusē atvērās, un ienāca Lučiano ar tumšiem lokiem zem acīm. Ieraudzījis Džordžiju, zēns pasmaidīja.

-Jums izdevās! Lučiano teica. Falko man stāstīja. Viņš ir sajūsmā.

Lučiano atdeva Džordžijai sudraba gredzenu.

Arī par satiksmi? jautāja Džordžija, ielikdama gredzenu vietā.

Arī par satiksmi, apstiprināja Lučiano.

Džordžija piesēda uz zema krēsliņa, pēkšņi satriekta par saviem, jādomā, gaidāmajiem pienākumiem.

Aprēķināju, ka mums atlikušas divas nedēļas, meitene teica, ja paveiksies un es varēšu no Alises mājām katm dienu ierasties Tālijā. Pēc sacīkstēm Falko taču atgriezīsies Džiljā. Kopš Rasels salauza manu talismanu, neizlaižu to no rokām. Mūsu rīcībā ir četrpadsmit dienas un naktis, lai iepazīstinātu Falko ar visu nepieciešamo dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā.

Mēs to spēsim, atbildēja Lučiano. Par abiem.

Turpmākās divas nedēļas bija darbīgākās Džordžijas dzīvē. Nākamajā dienā viņa vilcienā kopā ar Alisi devās uz Devonu. Draudzenes tēvs Pols sagaidīja meitenes savā apvidus automašīnā.

Pols bija patīkams, švītīgs kungs ar bārdiņu. Viņš it nemaz nelīdzinājās Ralfam, bija draudzīgs un jautrs. Ja Džordžija nebūtu viesojusies Tālijas pilīs, varbūt Pola nams iedvestu bijību, bet tagad viņa jutās tāpat kā jebkur citur. Tā bija liela, sarkanu ķieģeļu lauku māja ar piebūvēm, stalli un aploku. Stallī mitinājās Alises zirgs slaida, brūna ķēve vārdā Trifele.

Meitenes, neizkravājušas mantas, uzreiz gāja pie Trifeles.

Vienreizēja, ne bez skaudības teica Džordžija. Tālijā nebija slikti Auna stallī varēja paņemt jebkum zirgu un jāt, bet īstajā dzīvē Džordžija pat necerēja tikt pie savējā. Nu līdzās stāvēja Alise, Džordžijas vienaudze un skolasbiedrene, ar personīgo zirgu, kurš gaidīja Alisi katrās brīvdienās un jebkurā nedēļas nogalē, kad viņa tik spēja atbraukt. Tikmēr Džordžijai bija jāiztiek ar Džīnas staļļa apmeklējumu vienreiz divās nedēļās.

Stallī bija vēl kāds iemītnieks.

Iepazīstieties ar Kastani! teica Pols. Līdzās Trifelei stāvēja kastaņbrūns zirgs, neticami līdzīgs Remanas Arkandželo.

No kurienes uzradies viņš? jautāja Alise, tikpat pārsteigta kā Džordžija.

Kaimiņa bēris, paskaidroja Pols. Gan jau atceries Džimu Gārdineru ceļa galā. Viņš aizbrauca brīvdienās un grasījās nodot Kastani dzīvnieku patversmē, bet es piesolīju pieskatīt zirgu labāk, pateicu, ka noderēs meitas draudzenei. Tu taču, kamēr būsi šeit, gribēsi pasēdēt zirga mugurā, vai ne, Džordžij? Alise stāstīja, ka esi īsta meistare. Kā tev šķiet, vai spēsi viņu savaldīt?

Džordžija, aiz prieka zaudējusi valodu, tikai pamāja. Viņa jutās kā septītajās debesīs.

Abas draudzenes ieslīga bezgala laimīgā ikdienā. Džordžijai tika ierādīta istaba līdzās Alisei, un viņa ar atvieglojumu atklāja, ka draudzene nav cīrulis. Tātad pēc atgriešanās no Tālijas Džordžija, jādomā, katrreiz varēs vismaz dažas stundiņas nosnausties.

Rītos, kad meitenes nokāpa apakšstāvā, Pols jau sen bija uzcēlies un aizbraucis uz darbu viņš tuvējā pilsētā strādāja advokātu birojā. Džordžija un Alise tad iebaudīja brangas vēlīnas brokastis pankūkas, augļus un olas, pārējo dienas daļu aizvadīdamas zirgos.

Kopā ar Trifeli un Kastani meitenes stundām dzīvojās pa tīreli, un, kad beidzot bija gana, viņas palaida zirgus ganīties, bet pašas atgūla uz atsperīgās kūdras un svaigā gaisā notiesāja pamatīgās, seglu somās līdzpaņemtās sviestmaizes.

Tas bija burvīgs laiks, dienas garas, saulainas, un meitenes bez sava gala stāstīja viena otrai par savām ģimenēm. Alise pastāstīja par vecāku laulību. Tēvs ar māti bija iepazinušies universitātē. Māte Džeina bija aktīva politiķe, studentu apvienības vadītāja. Visi brīnījušies, kad viņa sadraudzējās ar Polu, vietējās vidusslāņa ģimenes vienīgo dēlu.

Abi izšķīrās uzreiz pēc manas piedzimšanas, turpināja Alise. Kad nomira tēva vecāki, viņš atgriezās Devonā. Braucu uz šejieni, ciktāl vien sevi spēju atcerēties.

Vai tava mamma un tētis satiek labi? pajautāja Džordžija.