Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Lučiano skatījās guļošajā zēnā. Izskatījās pavisam normāls, bet stravagante zināja, ka lūkojas cilvēkā, kura te vairs nav. Piepeši Lučiano šausmīgi sailgojās pēc mājām.

Ko tu šodien esi nodomājusi darit, Džordžij? apvaicājās māte. Kā tev šķiet, vai pirms brauciena nevajadzētu iepirkties?

Nē, mammu, paldies, meitene atbildēja. Man neko nevajag. Īstenībā esmu jau sakravājusies. Gribu šodien aiziet uz Britu muzeju.

Rasels iespurcās.

Kas tad nu, Rasei? pajautāja Ralfs.

Nekas, putra ieskrēja nepareizā rīklē, Rasels paskaidroja.

Vai to uzdeva skolā? Mora jautāja.

Jā, meloja Džordžija. Noderēs kursa darbam par klasiskā laikmeta civilizāciju. Gribas pirms aizbraukšanas uzmest šādas tādas piezīmes.

Aptaurētā, brokastu trauku novākšanas trokšņu vidū Rasels nošņācās.

“Kaut tik labuma, ka viņš nepiedāvāsies iet līdzi,” nodomāja Džordžija, “kaut vai tāpēc vien, lai ieriebtu.”

Raselu uz muzeju neaizvilktu ne par kādu naudu. Vēl tikai jāuzzina, ko darīs vecāki.

Laikam jau visgrūtākais uzdevums būs izvest no mājām

Falko.

Tomēr Džordžijai uzsmaidīja laime. Rasels un Ralfs abi jau bija sporta tērpos gatavi doties uz vingrošanas zāli. Mora pateica, ka ieslēgsies istabiņā, kas abiem ar Ralfu kalpoja par ofisu, un pārskatīs visus rēķinus.

Esmu šo darbiņu atlikusi no dienas uz dienu, viņa vainīgā balsī atzinās.

Pagaidījusi, kamēr vīrieši aiziet, Džordžija uzvārīja mātei kafiju un aiznesa to uz mazo istabiņu. Darbojoties ar kalkulatoru, mātei mati bija saslējušies gaisā un viņa grauza pildspalvas galu.

Es jau aizeju, marrim, teica Džordžija. Ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīšos.

Mora meitai pateicīgi uzsmaidīja.

Paldies par kafiju, Džordžij! Pagaidi, iedošu tev naudiņu!

Vina izņēma no maka divdesmit mārciņu banknoti.

Tas tev pusdienām un biļetei, Mora teica.

Džordžija zināja, ka māte vēl kādu laiku uzturēsies ofisā,

tāpēc, izmantodama izdevību, noveda Falko lejā pa kāpnēm. Zēns izrādīja pārsteidzošu veiklību. Pēc milzīgajām, stāvajām Santa Finas pils kāpnēm pieveikt pāris kāpņu posmus Isling-tonas terasē viņam bija nieks.

Džordžija bija iepazīstinājusi Falko ar rīcības plānu viņi dosies meklēt etnisku zirgu, kas līdzīgs viņas talismanam. Papildus varēs ievadīt Falko Londonas centra gaisotnē. Viņi vēl nebija izgājuši pa galvenajiem vārtiem, kad Falko jutās apdullis. Garām pabrauca divas pavisam necilas mašīnas, un viņš jau nobijies satrūkās. Visi Džordžijas rūpīgie skaidrojumi par mašīnām un satiksmi nebija salīdzināmi ar realitāti tā gāja pāri Falko saprašanai. Tajā pašā laikā ēnas prombūtne uz to norādīja Džordžija Falko pārāk neuztrauca.

Pagāja vesela mūžība, līdz abi aizkļuva līdz Kaledonijas ceļa metrostacijai. Džordžija bija laikus pārliecinājusies, ka tur ir lifts, tāpēc Falko izpaliks mocības ar slīdošajām kāpnēm, taču nebija rēķinājusies ar viņa lēno gaitu un daudzajām apstāšanās reizēm, ko izraisīja bailes no satiksmes. Beigās Džordžija ieveda jauno princi kafejnīcā.

Tev taču galu galā jāpabrokasto, viņa teica.

Džordžija atnesa divas tējas un sviestmaizes ar ceptu olu.

Falko, kas kaut ko tādu ēda pirmo reizi, notiesāja visu vienā paņēmienā. Šķiet, maltīte nāca viņam par labu. Atlikusī ceļojuma daļa nebija tik nogurdinoša. Kad stacijā iebrauca metro-vilciens, Falko rāvās projām no perona. Džordžija atskārta, ka, skatoties ar sešpadsmitā gadsimta cilvēka acīm, viņas ikdienā ir bezgala daudz brīnumu.

Lesterskvēra pieturā pārkāpjot citā vilcienā, nācās izmantot slīdošās kāpnes, taču tās bija īsas, un Falko tika galā bez grūtībām. Taču, kad viņi sasniedza Gudžstrītu, zēns tik tikko turējās kājās, bet vēl taču bija gabals, ko iet.

Sasniedzis Goverstritas un Greitraselstrītas krustojumu, Falko atviegloti nopūtās.

Labi gan, ka esam klāt! Manuprāt, es tālāk neaiziešu.

Džordžija saprata, ka skaisto mākslas grāmatu veikalu uz

stūra ar plakātu “Britu muzejs” Falko noturējis par galamērķi. Ko viņš, augstā debess, domās, ieraudzījis pašu muzeju?

Vēl pāris solīšu uz priekšu, Džordžija iedrošinādama sacīja, vadīdama Falko gar melnajām margām pa Greitrasel-strītu. Pēc brīža viņi jau stāvēja pie vārtiem un Falko acīm atklājās muzejs ar grezno kolonādi.

Bet tā taču ir pils! jaunais di Kimiči iesaucās. Kas par varenu princi vai hercogu tajā dzīvo?

Neviens, atbildēja Džordžija, tomēr priecājos, ka muzejs atstājis uz tevi iespaidu.

Viņa veda Falko pāri pagalmam, kas bija pilns ar ļaudīm un baložiem. Pie milzīgas bronzas galvas Falko piestāja.

Vai tas ir fragments? viņš jautāja. Visa statuja noteikti bijusi milzum liela. Kur pārējā daļa?

Te ir viss, paskaidroja Džordžija. Skulptors to tādu izveidojis.

Viņiem bija jāmēro vēl krietns ceļa gabals: augšup pa pakāpieniem līdz galvenajai ieejai. Un tad jau Falko spēki bija galā. Tomēr, kad Džordžija pateica, ka viņu aplūkošanas objekts atrodas zemākā stāvā, Falko drosmīgi metās uz platajām marmora kāpnēm.

Uzgaidi, teica Džordžija, norūpējusies par zēna nogurušo izskatu. Te jābūt liftam, mūsdienās tādi ir visur.

Dzirdēdams Džordžijas teikto, pienāca muzeja uzraugs.