Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Skolasbiedru runas par vasaras plāniem vedināja Džordžiju domāt par savām iecerēm. Tuvākās divas nedēļas viņa pavadīs kopā ar Alisi Devonā, bet pēc tam noteikti palīdzēs Falko pārtulkoties. augusta nogalē gaidāms ceļojums ar ralfu un māti uz Franciju paldies Dievam, bez Rasela. Vispār jau galvenā vasaras balva Džordžijai bija Rasela piecu nedēļu darbs Tesco uzņēmumā, bet pēc tam viņš kopā ar draugiem dosies divu nedēļu garā ceļojumā uz Grieķiju.

Džordžija jau skaitīja dienas: Stellata notiks piecpadsmitajā augustā. Tiktāl viss bija skaidrs. “Tās allaž notiek tieši augusta vidū,” Paolo viņai bija teicis. “Kundzes dienā, mūsu draugi manuši gan teiktu Dievietes dienā.” Sacīkstes iekrita piektdienā. Džordžijai ļoti gribējās būt skatītājos, lai gan varētu rasties šķēršļi, lielajam notikumam bija paredzēts sākties ap septiņiem vakarā, kad uzkrīt krēsla.

Nedēļas nogalē pēc Stellata bija paredzēts doties francijas brīvdienās. Džordžijai par prieku, Ralfam bija jāstrādā viņš lika jaunas instalācijas kādā vecā namā kamēr darbs nebūs galā, par brīvdienām nav ko domāt. Sīkāk par brīvdienu plāniem Džordžija bija uzzinājusi pavisam nesen. Mora dīca, līdz abi ar Ralfu vienojās par datumu, un tad māte bija atsaukusi vienu nedēļu Francijas dienvidos, jo Ralfs paziņoja, ka ilgāk viņš būt projām nevarēs. Taču, ja ceļojums iekristu nedēļu agrāk, Stellata džordžijai ietu secen.

Pēcpusdienu meitene aizvadīja savā istabā, gatavodamās nākamnakt iecerētajam stravagēšanas ģenerālmēģinājumam. Ar grūtībām viņa izskaitļoja Falko apģērba izmēru. Trīspadsmit gadu vecumā Falko bija pasīks, taču Džordžija nosprieda, ka viņas vecajā T krekliņā un biezajās trenūzenēs ielīdīs. Arī kāja viņam nebija liela uzaus Džordžijas krosenes. Pārāk eleganti jau Falko neizskatīsies, bet vismaz nekritīs citiem acīs, protams, ja neņem vērā viņa gaitu.

Lietussargu plauktā Džordžija bija nočiepusi divus spieķus un tad pārkārtojusi neskaitāmos lietussargus, divriteņu sūkņus un pat vecu Rasela plastmasas zobenu, lai neviens nepamana spieķu aizceļošanu. Tomēr Falko tādi diez ko nepiestāvēs. Labāk jau būtu kruķi, taču Džordžija pat nezināja, kur tādus meklēt. Spieķus viņa nobāza savā istabā aiz kumodes.

Nu neatrisināts palika tikai āķīgais apakšveļas jautājums. Ej nu sazini, ko tālieši dienā velk zem apģērba, bet kā tu jautāsi? Pašai

Džordžijai zem Remoras zēna tērpa allaž bija tas pats, kas tonakt savā pasaulē vispār jau viņa bija pasākusi naktīs vilkt plānus topiņus un bikses, lai Remoras saulē nepārkarstu.

Tomēr piedāvāt Falko savas bikšeles laikam nevarēs. Neatlika nekas cits kā pievākt Rasela apakšbikses. Tas bija sarežģīts un kutelīgs pasākums, jo Rasels bija mājās. Divreiz, Džordžijai ejot uz veļas žāvētavu zem kāpnēm, viņš kārstījās savas istabas durvīs, un Džordžija izlikās, ka iet pēc dvieļiem vai savām drēbēm.

Rasels noraudzījās Džordžijā ar neslēptu nicinājumu.

Ko tad atkal perini? viņš otrajā reizē pajautāja.

Kravāju mantas Devonai, Džordžija saltā balsī atbildēja. Kas tev par daļu!

Nūja, novilka Rasels. Jaunā draudzene. Kārtējā zirgu aptaurētā. Varēsiet abas reizē plātīt kājas virs ērzeļa.

Džordžija atbildēja ar iznīcinošu skatienu. Bet vēlāk, dzirdēdama, ka Rasels aiziet, viņa atkal iemetās veļas žāvētavā. Bija jāatrod jauns, vēl neizstaipīts bikšu pāris, jo Rasels miesās bija krietni brangāks par sīko Falko. Čiepdama nolūkoto objektu un pēc tam iedama to nolikt pie spieķiem, sirds Džordžijai dauzījās kā negudra.

Ko, pie joda, teiktu Rasels, ja pieķertu viņu ar savu apakšbikšu pāri rokās?

Par laimi, pārdomām neatlika laika, jo, iemetusi skatienu rokas pulkstenī, Džordžija saprata, ka pēdējais laiks iet uz mūzikas stundu. Pagrābusi futlāri ar vijoli, meitene izskrēja uz ielas.

Malholendu nama tuvumā Džordžija palēnināja gaitu. Kopš iepriekšējās vijoļspēles stundas pagājušajā nedēļā tik daudz kas bija noticis! Džordžija pat nedomāja, ka, ejot pie Lučiano mātes, būs tik jocīga sajūta. Vikija Malholenda, atvērusi durvis, kā allaž laipni sveicināja. Taču šoreiz Džordžija, ieskatījusies Lučiano mātes sejā ciešāk, ievēroja aiz smaida pavīdam skumjas.

Kad stunda bija galā, Vikija, Džordžijai par pārsteigumu, piedāvāja tasi tējas.

Šodien man stundu vairāk nebūs, viņa teica. Visi mani pastāvīgie piektdienas audzēkņi, tiklīdz ģimenes pārkārtojas vasarai, dodas brīvdienās.

Džordžija labprāt pakavējās ilgāk gan jau sarunas aizies līdz Lučiano. Kad Vikija ienesa paplāti ar tasītēm un smilšu cepumiem, Džordžija lūkojās zēna fotoattēlā.

Jūs ar manu dēlu bijāt mazliet pazīstami, vai ne? Vikija uzsāka sarunu.

-Jā, atbildēja Džordžija, spēlējām vienā orķestrī.

Meitene tīksmi malkoja tēju, domādama, ka Lučiano tagad izskatās krietni vecāks nekā I.usjēns fotoattēlā.

Man tiešām žēl, ka viss tā beidzās, viņa piebilda.

Iestājās klusums. Džordžija atcerējās zēna veco, bijušo