Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Taču mājās, šķiet, neviena nebija. Džordžija jutās pievilta un apmānīta. Nekad iepriekš viņai nebija gadījies atrast Paolo namu tukšu.

Mocīdamās neziņā, Džordžija apsēdās pie tīri noberztā virtuves galda. Kur palikuši Lučiano ar Doktoru Detridžu un visi pārējie? Te pēkšņi virtuves stūri atskanēja troksnītis. Milzīgajā koka šūpulī aizmiguši gulēja dvīņi, un viens no tiem tagad izdvesa zīdaiņa šļupstus. Tad jau vismaz Teresai jābūt tuvumā. Pielēkusi kājās, Džordžija izgāja pagalmā. Teresa rāmi baroja cāļus, un visas trīs meitenītes mammai palīdzēja. Pietika vistai ieknābt tuvāk pie kājām, un viņas bailēs iespiedzās.

Tiklīdz Džordžija ienāca pagalmā, Teresa pacēla galvu un viņai uzsmaidīja. Džordžijai krūtīs atkal iesmeldzās, kā allaž, redzot Čezares ģimeni. Nevarētu teikt, ka viņai gribētos piecus jaunākus brāļus un māsas, visjaukākās jau bija šīs ģimenes savstarpējās attiecības, savstarpējā paļaušanās. Džordžijas mājās par to varēja tikai sapņot.

Interesanti, ko Teresa par viņu domā. Vai nojauš, ka Džordžija nav zēns? Un ka viņa ir stravagantē ? džordžija pat netika gudra, vai Teresa zina par sava vira piederību stra -vagantu brālībai. pret džordžiju Teresa allaž bija vēlīga un laipna, izturēdamās pret viņu tāpat kā pārējiem viesiem -Lučiano un Doktoru Detridžu, lai gan ar Džordžiju bija iepazinusies tikai pēc beleciešu ierašanās.

Labrīt Džordžio! Teresa sveicināja, veikli noturēdama gaili atstatu no bērniem un uzmanīdama, lai katra vista saņem savu tiesu. Vai aizgulējies?

LJbrīt! Džordžija atņēma sveicienu. laikam esmu zaudējusi laika izjūtu. Sakiet, lūdzu, kas šodien par dienu?

Teresa uzmeta Džordžijai ziņkārīgu skatienu.

Ceturtdiena, viņa atbildēja.

Tātad Remorā aizritējušas divas dienas tikpat, cik Džordžijas pasaulē. Vārteja starp pasaulēm līdzsvarojusies. Meitene ātri izskaitļoja, ka Remorā tagad ir tā pati nedēļas diena kā pirms brīža viņas pasaulē. Kopš pirmās stravagēšanas džordžijai bija nācies izdzīvot astoņas dienas četrās diennaktis -vai brīnums, ka viņa jutās iztukšota! Šobrīd meitene dega nepacietībā uzzināt, kas Remorā noticis otrdien un trešdien.

Kur tad visi pārējie? Džordžija neuzkrītoši apjautājās.

Sacīkšu trasē, smaidīdama atbildēja Teresa. Nekur citur pirms Stallata jau Čezare nebūs.

“Un Lučiano?” nodomāja Džordžija, taču pajautāt nepaguva, jo aiz loga atskanēja zirgu kāju dima.

Klāt ir! Teresa atplaukusi sacīja. Droši vien būs izsalkuši.

Aši izkaisījusi pēdējo barību vistām, Teresa mudināja meitenītes iet istabā. Džordžija paņēma rokās Martu un satvēra aiz rociņas Emīliju. Teresa viņai pateicīgi uzsmaidīja. Ienākusi mājā, viņa sacīja: Ja gribi, ej pie viņiem. Nu jau tikšu galā pati.

Džordžija metās uz stalli un ieskrēja tieši krūtis Lučiano, kas nāca no tā laukā. Zēns bija pietvīcis, smējās. Ieraugot Džordžiju, Lučiano seja atplauka priekā.

Džordžij! viņš sauca, saņemdams meiteni aiz abām rokām. Paldies Dievam, ka esi atkal pie mums!

Džordžija satrūkās, it kā Lučiano būtu pieskāries viņai ar sakaitētu dzelzi. Atslābusi meitene viņam atsmaidīja.

Tiešām nožēloju, ka neierados agrāk. Pirmajā naktī biju pārgurusi, un tad Rasels salauza talismanu. Man jau likās, ka nemūžam šeit netikšu.

Džordžijai pēkšņi aiz prieka gribējās pa staļļa pagalma bruģi griezties dejā. Viņa atkal bija Remorā Rasels nespēja sabojāt to, kas viņai dzīvē ir galvenais, un Lučiano, viņu saticis, priecājās. Bet tad meitene ievēroja, ka prieks zēna sejā apdziest. Arī pārējie, iznākuši laukā no staļļa, izskatījās tāpat. Ašs smaids, ieraugot Džordžiju, pēc tam dziļas skumjas un vēlēšanās tās atklāt.

Kas noticis? Džordžija nemierīgi pajautāja.

Merla pazudusi, Lučiano klusi teica. Mūsuprāt, viņa ir aizvesta.

♦

Nedaudz vēlāk Paolo apvaicājās, vai Džordžija ir daudzmaz atpūtusies.

Paldies, jā, Džordžija atbildēja. Bet ne jau noguruma dēļ aizkavējos. Rasels nozaga manu talismanu un to salauza.

Paolo izskatījās satriekts.

Bet vai viņš zina, kam tas kalpo?

Nē, atbildēja Džordžija. Rasels iznīcina iznīcināšanas pēc. Zinādams, ka zirdziņš man dārgs, vēlējās mani sarūgtināt.

Varbūt viņš ir garīgi slims? jautāja Paolo.

Tā varētu teikt, piekrita Džordžija. Katrā gadījumā dzīvot kopā ar tādu ir īsta elle.

Paolo iegrima domās. Džordžija redzēja, ka cilvēks cenšas saprast, kāpēc ģimenē kāds tā izturas. Meitene zināja, ka Čezare nemūžam nespētu nodarīt pusbrāļiem un pusmāsām tādu pārestību.

Viņš gandē tev dzīvi, secināja Paolo. Varbūt tieši tādēļ talismans tevi atrada. Lučiano bija fiziski slims, bet tu esi nelaimīga dvēselē. Un tāpēc arī saproti mūsu vajadzības.

Iespējams, atbildēja Džordžija.

Paolo satvēra meiteni aiz rokas. Atceries, ka nekas nav mūžīgs, viņš teica, nedz labais, nedz ļaunais.