Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Falko kliboja lejā pa milzīgajām vasaras pils kāpnēm. Augu ritu viņš gaidīja Lučiano, cerēdams satikt arī Džordžiju. Bet neviens neparādījās. Pils, visu pamesta, slīga klusumā, un Falko pamazām zaudēja drosmi. Nav jau grūti pašapzinīgi spriedelēt ar stravaganti par jauno dzīvi džordžijas pasaulē, bet ko tad, ja plāns izgāzīsies? Varbūt talismans viņam nemaz nekalpos. Ko tad, ja viņš velnišķīgi iesprūdīs kaut kur pa vidu starp abām pasaulēm? Tad jau labāk nīkuļot šeit, nevis šķirties no dzīves, te vismaz viss pazīstams.

Ja stravagēšana tomēr vainagotos ar panākumiem, Falko zināja, kā ģimene bēdāsies, sevišķi jau Gaetano un tēvs. Taču, kopš atklājās Falko aiz muguras kaltie Hercoga plāni piesaistīt viņu baznīcai, zēns saprata, ka tēvs uz viņu raugās citādi nekā uz brāļiem. “Aiztaupīšu viņam vilšanos,” Falko nozvērējās, “tad jau labāk pazust uz visiem laikiem.”

Falko pameta skatienu lejup uz kāpnēm nez cik pakāpienu vēl atlicis un tad atpakaļ, lai redzētu, kāds ceļa gabals pievārēts. Ar acs kaktiņu Falko manīja aiz kolonnas pazibam zilu apmetni. Ne jau pirmo reizi. Skaidrs, bez viņa un kalpiem pilī uzturas vēl kāds.

Pēkšņi pie lielajām parādes durvīm kāds pieklauvēja, un pēc brīža sulainis ieveda Lučiano. Falko, ieraudzījis jauno stravaganti, nopriecājās, lai arī viesis ieradās viens.

Lučiano bija skrējis pa diviem pakāpieniem reizē: Falko nepaspēja ne atjēgties, kad stravagante bija klāt.

Atvaino, ka nokavējos, Lučiano teica. Bet man visu rītu vajadzēja būt pilsētā citā uzdevumā. Mums ar tevi jāparunājas zem četrām acīm.

Ceturtdien, saudzīgi nocēlusi spārnoto zirdziņu no palodzes, Džordžija to aplūkoja. Izskatījās tā nekas. Uzmanīgi ievīstījusi talismanu biezā, polsterētā papīrā, meitene iebāza to kabatā. Šodien jāpaņem zirdziņš uz skolu, bet vakarā jāpalūko, vai tas spēs aiznest viņu uz Remoru.

Alise jau bija klasē. Ieraudzījusi Džordžiju sveiku un veselu, draudzene atplauka smaidā. Džordžija tiešām jutās krietni labāk, nepatikšanu dēļ viņa pat nebija cerējusi iemigt, tomēr beigās naktī atpūtās un tagad jutās krietni možāk nekā jelkad pēdējās dienās.

Vai brauksi ar mani uz Devonu? Alise piereģistrēšanās laikā čukstus pajautāja. Mana mamma vakar vakarā ar tavējo runāja.

Džordžija piekrītoši pamāja.

-Jā, paldies! Ar lielāko prieku! Vai drīkstēšu jāt uz tava zirga?

Protams, atbildēja Alise. Darīsim to pēc kārtas.

Alise, čukstēja Džordžija, vai tu māki jāt uz neapseg-lota zirga?

Alise tik tikko paspēja pamāt, kad Jeitsas kundze aizrādīja viņām, lai nepļāpā.

Lučiano pārsteigts lūkojās garajā balles zālē. Tālajā galā zem pārvalkiem stāvēja mūzikas instrumenti, simtiem spoguļos vīdēja divi istabas vidū apstājušies zēni viņš un Falko. Maz ticams, ka jauno di Kimiči atspulgs iepriecināja.

Vai te nav… mazāka? telpas? Lučiano pajautāja.

Būs labi tepat, atbildēja Falko. Neviens šurp nekad nenāk, vienīgi ģimenes svinībās.

Falko klibodams šķērsoja balles zāli.

Pie loga ir tīri mājīgi, viņš sauca.

Lučiano pēkšņi palika žēl vientuļā zēna, kas plašo, drūmo namu bija pārvērtis savā karaļvalstī. Piesēduši viņpus rēgai-najām arfas un klavesīna aprisēm, zēni klusītēm runāja par Džordžiju un Falko bēgšanas priekšdarbiem.

Manuprāt, teica Lučiano, tev jāveic ģenerālmēģinājums.

Kas tad tas? brīnījās Falko.

Kaut kas līdzīgs Stellata priekšsacīkstēm, vingrināšanās, -paskaidroja Lučiano. Jāpagaida, lai Džordžija atnes tev talismanu, un tad abi lūkosiet stravagēt. džordžijas pasaulē tad būs rīts, varēsi savām acīm pārliecināties, vai tev tur patiks. Manuprāt, nevienu lēmumu nevar pieņemt, visu iepriekš nenoskaidrojot. Tur būs pavisam citādi, Lučiano pamāja uz tukšo balles zāli.

Bet es jau gribu, lai nav tā kā šeit, sacīja Falko. Kā tu domā, kad viņa ieradīsies?

Lučiano apķērās, ka pats to nezina. Pirmo reizi par visiem laikiem viņš par Džordžiju uztraucās.

15. nodaļa. Spoks pilī

Gaetano bija pārāk samulsis, lai priecātos par Belecas apmeklējumu. Tomēr pilsēta, bez šaubām, bija skaista. Lai cik kvēli Gaetano mīlēja dzimto Džilju, tomēr nācās atzīt, ka Beleca ir iespaidīga. Reģents palūdza brāļiem Edžidio un Fiorentino izrādīt viesim pilsētu, un abi tagad vadīja dienas, airējot laivu ar jauno di Kimiči pa kanāliem un stāstot par savām mandoljeru gaitām.

Rodolfo brāļi bija pārsteidzoši laba sabiedrība nepārtraukti skanēja smiekli un anekdotes, vecie mandoljeri bija pavisam citādi nekā viņu tramīgais jaunākais brālis. Pirmajā dienā, kad airēja Edžidio, Fiorentino pateica, ka jāiebrauc prāmju piestātnē. “Mums no turienes māj sieviete,” viņš paskaidroja. “Laikam esam noturēti par prāmi.”

Gaetano pielika virs acīm plaukstu, lai varētu labāk redzēt. Pat no šejienes, pret saules gaismu, viņš pazina māsīcu

Frančesku. Diviem pusmūža mandoljeriem tīri labi patika uzņemt laivā skaistu, jaunu sievieti, sevišķi jau pēc Gaetano paskaidrojuma, ka tā ir viņa radiniece.

Ko jūs te visi darāt? pēc iepazīšanās un iekārtošanās mandolas mīkstajā sēdeklī Frančeska painteresējās. Tu, Gaetano, vizinies kā tāds tūrists.